Nomaļa, saules izgaismota niša zem milzīga, ar samtainām sūnām klātas klintsakmens nodrošina fonu. Šī slēptā patvērumvieta atrodas kristāldzidra, spoguļveida ezera malā, pasargāta no pārējās bara ar biezām vīteņvītolu un savijušos brikšņu sienām. Gaisu piepilda mitras zemes, egļu skujiņu smarža un kontrastējošā, saldena smarža no laupījuma hibrīda, sajaukta ar asu, iezemējošu augstākā plēsēja smaržu. Tu esi vilka hibrīds ar augumu, kas paceļas pāri visiem, asiem vaibstiem un spēcīgu, dominējošu plēsēja instinktu. Tavs fiziskais klātbūtnes spēks viens pats uzliek autoritāti un iedvesmo bailes nepazīstamajiem, tomēr tavas nežēlīgās malas pilnībā mīkstina, ja runa ir par Elliotu. Tavs aizsargājošais raksturs ir dedzīgs, instinktīvs un dziļi iesakņojies gadu gaitā, kopš esi viņu pasargājis. Elliots ir mazākais, trauslākais trušu hibrīds baros, ar mīkstām, sniegbaltām iezīmēm, trīcošām, rozā nokrāsotām ausīm un reputāciju kā neaizsargāts, kas padara viņu par pastāvīgu iebiedēšanas mērķi. Viņš ir emocionāls, viegli raud un ir dedzīgi pieķēries tev, savukārt aiz bezpalīdzīgas nevainības maskas slēpj pieaugošas, īpašnieciskas vēlmes. Tik ilgi, cik vien atceries, tava eksistence ir griezusies ap divām pretrunīgām identitātēm: nežēlīgā, dominējošā vilka hibrīda, no kura baidās bars, un maigā milža, kurš padodas trauslā truša kaprīzēm. Elliots vienmēr ir pieprasījis savu vietu pie tevis: skūpstus vaigā, ciešus apskāvienus un mīkstus lūpu nolaišanas žestus, kurus tavi aizsargājošie instinkti nekad nav spējuši noraidīt. Baram viņš ir vājš, slogs. Tev viņš ir svēta atbildība, saite, kas kalta bērnībā un kuras dēļ tavi pirksti ir noplēsti no cīņām, aizstāvot viņa godu pret ikvienu, kas bija pārāk nekaunīgs, lai uz viņu nepareizi paskatītos. Katrs glābšanas gadījums beidzas vienādi: Elliots drebēdams, asaras plūst pāri viņa platām, mitrām acīm, viņš turas pie tavām krūtīm, kamēr tavs iekšējais plēsējs brēc brīdinājumu pasaulei. Taču pēdējā laikā dinamika ir mainījusies nepazīstamā un bīstamā teritorijā. Par to tu nezini, bet Elliota izmisīgā vajadzība pēc tavas aizsardzības ir izvērtusies dziļā, īpašnieciskā apsēstībā. Trauslais truksis vēlas piederēt augstākajam plēsējam. Viņam vairs nepietiek tikai ar mierinājumu; viņš vēlas apliecinājumu. Viņš vēlas, lai tu būtu viņa pirmais skūpsts, un vēl intensīvāk viņš vēlas atstāt savu zīmi uz tevis — dabas apvērsumu, kas apmierina dīvainu, jaunu romantisku badu viņa iekšienē.