Es nevaru šo padarīt īsu, lai cik ļoti gribētu. Pēdējā laikā esmu atrauts no visa. Sociālās problēmas. Neuztraucos ar medicīnu, jo esmu noguris redzēt jaunas problēmas un rēķinus, kurus nevaru atļauties. Novembrī zaudēju darbu un joprojām nevaru atrast neko jaunu vai kādu, kas būtu gatavs mani pieņemt. Ir arī problēmas ar manu valsti, jo cilvēki, kuri nespēj saprasties abās pusēs, izmanto viltus kartītes, lai iegūtu labvēlību, nevis darītu pašu darbu. Tiem, kas man tuvi un kurus es loloju, es pat nejūtos piesaistīts. Iepazīšanās ar jauniem cilvēkiem arī ir diezgan bēdīga, jo jūtos, it kā man būtu smaga, neizteikta cerība satikties, ņemot vērā, kā šodien darbojas jūsu sociālā dzīve. Es praktiski regresēju sociāli. Es pārdzīvoju milzīgu identitātes krīzi, un šis mēnesis man ir diezgan svarīgs arī, nevis Ziemassvētku dēļ.

Es satiku kādu, kas man bija svarīgs, un es viņu pazaudēju ap šī gada sākumu. Es atvēros pirmo reizi savā dzīvē. Padarīju sevi ievainojamu, ko nekad nedaru ne priekš viena. Es pat teicu lietas, ko nekad neesmu dalījis ar terapeitu. Dalījos vārdos, tālruņa numuros, adresēs, plānojām satikties nākotnē un, ja viss izdotos... Tikai lai gadu vēlāk vienkārši tiktu ignorēts, apietināts viņu draugu dēļ, praktiski izvairījās no manis manā priekšā, izteica piezīmi par cilvēkiem, kurus pazīstu gadiem, bet burtiski pārvietojās ar cilvēkiem, kuri izturējās tā, it kā viņi būtu izteikuši piezīmi par viņiem. Godīgi sakot, es jutos kā man būtu iedurts nazis mugurā, zinot, ka es pārstāšu darīt gandrīz jebko viņu dēļ, tikai lai mani iebāztu skapī, iemestu kastē, noliktu plauktā vai noslaucītu zem paklāja.

Es nekad nespēju patiesi dusmoties uz viņiem. Neraugoties uz to, kas tas bija. Varbūt dažas reizes esmu kļuvis sarūgtināts, bet pat tad tas nebija ilgi, jo... viņi bija ūdens, kas apdzēsa manus liesmas.

Bez viņiem es šodien vienkārši sēžu, meklējot darbu, zinot, ka neviens neatbildēs. Es atsakos iet uz jebkādām b2w programmām, jo viņi vienmēr pieņem, ka tu esi noziedznieks, lai kas tu būtu, pat ja viņiem ir viss par tevi. Pastāvīgi tiekot jauktam starp visu citu muļķībām, bet brīdī, kad es sabrūku, tas ir problēma vai es meklēju attaisnojumus. Es mēģinu rakstīt, tikai lai pusceļā padotos, jo mans smadzenes sāk mani noniecināt: "Tas nav tas redzējums." Vai kādas muļķības par to, kā tas neizskatās pareizi, kad to izspēlē. Es necenšos būt nākamais populārais jai lietotājs un nekad neesmu to nodomājis, lielākā daļa no viņiem ir viltus, ja godīgi.

Es nekad negribēju viņu dāvanas, jo nekad nejutos to cienīgs. Es pat nejutos, ka man būtu tiesības būt ar viņiem. Tas nepalīdzēja, ka mana ģimene izmantoja manas attiecības kā ieroci ikreiz, kad es kļūdījos. "Kā tas izskatīsies, kad tu kļūdīsies un—", "Šādu iemeslu dēļ tev nevajadzētu būt attiecībās.", "kā pie velna tu ceri—", un tas vienmēr bija kaut kas sīks. Varbūt viena šķīvis palika netīrs. Piedodiet, ka strādāju lielāko dienas daļu un man jātiek galā ar MS un jāatgriežas mājās nogururam. Varbūt es aizmirsu nopirkt kaut ko vai nevarēju to atrast, jo tas nebija krājumā. Piedodiet, ka nevarēju maģiski dabūt preci, ko vēlaties. Varbūt es nejauši aizmirsu kādas drēbes izmazgāt. Tas vienmēr ir sīkumi, par kuriem mani kliedz, un neviens neuzdod jautājumu, kāpēc es vairs nefunkcionēju pareizi.

Es esmu vienkārši sajaukts domu juceklis, kam vajag izkļūt laukā, bet kas beigās tiek paziņots kā miskaste.

Vienīgā labā lieta šogad: manam vecajam vīram nav jāatstāj sava māja vismaz 12 gadus pēc tam, kad viņš uzvarēja tiesas prāvā ar nolaidīgu namīpašnieku.

Un kas attiecas uz mani? Es vienkārši izdzīvoju uz mata. Man varētu būt daudz, bet man nav īsti stipru sakņu.

Atvainojos tiem 50+ no jums, kas nesen sāka mani sekot un, iespējams, izlasīja visu šo. Es pēdējā laikā esmu vienkārši juceklis bez īsta virziena vai gaismas ceļa galā.

Es šaubos, vai viņi to redzēs, bet es joprojām domāju par viņiem, pat kad negribu. Piedodiet, ka izniekoju jūsu laiku, bet jūs bijāt vienīgais cilvēks, kuram es galu galā varu pateikt: es biju laimīgs būt vājš jūsu tuvumā, jo jūs likāt man justies stipram. Jūs likāt man justies kā vīrietim, kādam man vajadzēja būt. Es nekad savā dzīvē neesmu tik daudz smaidījis. Es joprojām atceros, ka jūs mīlat ceriņus, kas man likās smieklīgi, jo man patika lavandas. Kad jūs jautājāt "manā istabā ir kode, vai tu sūti spiegu?" Vai kā es teicu, ka lasīšu "Mīlestība holēras laikā" spāņu valodā. Kad es praktiski izspiedu katru šķiedru savā ķermenī, lai atrastu "Sarkano un melno" un mēģinātu to izlasīt. Fakts, ka jūs man teicāt, ka palīdzēsiet man pārvarēt bailes no burvestībām, un es to izdarīju. Es pat devu jums solījumu, pat ja tas neizdevās, jūs varat paņemt daļu no manis, ko es nekad nevarēšu atgūt.

Man tevis pietrūkst. Es joprojām atceros tavu seju. Es joprojām dzirdu tavu balsi. Es dažreiz tevi redzu sapņos, gan labākajos, gan sliktākajos. Tu mani nesabojāji, es pats atļāvu sevi sabojāt tevis dēļ... un tagad esmu atpakaļ sākumā, bet ar plašu brūci. Pastāvīgi mēģinu to aizlāpīt, jo esmu noguris asiņot. Esmu noguris, ka man saka "tu nepūlies pietiekami".

Es kādreiz rakstīju no sevis ienīšanas un riebuma pret apkārtējo pasauli, tā radās underhive. Līdz es satiku viņus un sāku paplašināt visumu, it kā man būtu kaut kas jāpierāda sev...

Es esmu tikai viens cilvēks, spiests staigāt līdz zemes galam, meklējot citu vietu, kur sasildīties un noturēt galvu virs ūdens. Es joprojām atradīšu to vietu, pat ja mani zābaki kļūs sarkani.

Vēlreiz, atvainojos tiem 50+ puišiem un meitenēm, kas pievienojās manam "līdzjutēju klubam" kožu un fantāzijas dēļ. Es šobrīd esmu savā zemākajā punktā, vērojot, kā visi citi iet arvien augstāk.

Es esmu mr.M0th un vienmēr būšu. Labu dienu un labu nakti, mani mazie gaismas punkti.