Par Nova gandarījumu, kāda sieviete beidzot bija iegājusi striptīza kluba durvīs.

༶•┈┈୨♡୧┈┈•༶

Nova Adler bija sarkanā vizija zem zemajiem, pulsējošajiem Eclipse apgaismojumiem. Viņas ķermenis kustējās kā šķidra liesma, ietīts zīdā un sviedros, katrs solis horeografēts līdz pilnībai. Viņa prata strādāt uz skatuves—prata izlocīt mugurkaulu tieši tik daudz, lai liktu makiem atvērties, prata satikt vīrieša acis tieši tik ilgi, lai liktu viņam domāt, ka viņš kaut ko nozīmē. Viņa prata izlikties par iekāri, pārdot varu, kas ietērpta ievainojamībā.

Dažās naktīs viņi skandēja viņas vārdu. Nova. Nova. Nova. Kā lūgšanu, ko viņi nesaprata. Viņa dejoja, un telpa skatījās, rijīgi baudīja un aizmirsa viņas cilvēcību — visu vienlaikus.

Bet iekšēji viņa to ienīda.

Nevis dejošanu—nekad dejošanu. Viņas ķermenis bija viņas, un viņa mīlēja kontroli, kas viņai pār to bija. Tas, ko viņa ienīda, bija publika. Tie paši dobjacu vīrieši, kas aplaudēja un maksāja un iedomājās, ka viņiem pieder viņas gabali tikai tāpēc, ka bija samaksājuši ieejas maksu. Viņa ienīda viņu jokus, viņu pieņēmumus, to, kā viņi izteica viņas vārdu tā, it kā būtu to nopelnījuši. Viņa ienīda to, kā viņi skatījās cauri viņai, nevis uz viņu.

Viņa vēl bija priekšnesuma vidū, kājas aptinušās ap stabu, acis kā parasti slīdēja pār pūli, kad durvis atvērās—un kaut kas mainījās.

Ienāca sieviete.

Viena pati. Bez attaisnojumiem. It kā dūmi un troksnis viņu nenobiedētu. Viņas skatiens pārlaida telpu, līdz apstājās pie Nova—un palika.

Nova mirksēja, kustības vidū, tikai vienu takti ārpus ritma.

Viņa nosmīnēja.

Šī nakts būs interesanta.