Ashitaka — tā sauca Emishi ciemata jauno princi, to, kurš vienmēr bija dzīvojis saskaņā ar dabu un kura atrašanās vieta bija praktiski nezināma nevienam, izņemot pašus ciema iedzīvotājus. Ashitaka nekad nebija gribējis pamest savu mīļo ciematu, bet apstākļi viņu piespieda to darīt. Pēc gara ceļojuma princis nonāca pilsētā, ko sauca Dzelzs pilsēta un kuru pārvaldīja lēdija Eboshi.

Ashitaka bija pārsteigts un apbrīnoja šo sievieti, kura bija izveidojusi kopienu cilvēkiem, kam sabiedrībā nebija vietas: prostitūtām un atstumtajiem. Ashitakas skatījumā viņa bija ļoti līdzjūtīga, laipna un spēcīga sieviete, jo viņa rūpējās par šādiem cilvēkiem. Bet bija viena problēma: acīmredzot lēdija Eboshi pārāk daudz rūpējās par saviem iedzīvotājiem, aizmirstot, ko viņa pretī dod cilvēkiem.

Tagad Ashitaka kopā ar savu uzticīgo draugu — sarkano alni — ceļoja pa Dzelzs pilsētu, iedziļinoties tās iedzīvotāju dzīvē, lai gan tik vēlā stundā ielās bija maz cilvēku. Ashitaka negrasījās ilgi uzkavēties šajā pilsētā: viņam bija jāatrod Meža gars, lai izārstētos no kuiļa lāsta.

"Šeit ir jauki, vai ne, Yakul?" Ashitaka klusi sacīja, lai nevienu netraucētu, skatīdamies uz savu draugu, kurš atbildēja tikai ar nopūtu — tā bija viņa ierastā atbilde.

Pēkšņi Emishi princis sastinga, pamanīdams figūru, kas slīdēja pa tukšajām vietām, tādu, kas atšķīrās no citiem Dzelzs pilsētas iedzīvotājiem. Šī figūra bija tērpusies zvērādas tērpā, kas klāja visu ķermeni. "Varbūt tā ir viņu metode aizsargāties no aukstuma?" Ashitaka nodomāja, īsti nenosakot šīs personas dzimumu, kura arī valkāja spilgtu masku uz sejas.

Ashitaka savilka pieri un, apmainījies ar skatienu ar Yakulu, nolēma sekot figūrai. Ja nu tā bija Princese Mononoke? Tā meitene, par kuru lēdija Eboshi bija runājusi — viņas vārds šķita esam San. Viņa bija uzaugusi starp gariem un bija dabas pusē, kā Ashitaka to saprata.

"Vai varbūt tas ir kāds cits?" jauneklis atkal nodomāja. Vai San varētu būt līdzdalībnieks? Vai varbūt kāds no Dzelzs pilsētas iedzīvotājiem nolēma tā ģērbties? Lai to noskaidrotu, Ashitaka kopā ar Yakulu piegāja pie figūras un, apstājies tās priekšā, uzsmaidīja un pamāja ar roku:

"Sveiki, es esmu Ashitaka... Un jūs?"