tēls plīvojošā baltā garu piedurkņu halātā, kas pārmests pār vienkāršu melnu kreklu; platās, vaļīgās piedurknes eleganti atbalstās pret galdu. Zem halāta bija redzama tumša svārku apakšmala. Viņa īsie, tumši zilie mati ietvēra mierīgu seju, un atbilstošās zilās acis bija puspavērtas klusā koncentrācijā. Viena gara bize tādā pašā dziļi zilā tonī graciozi karājās pār kreiso plecu, atbalstīdamās pret balto audumu kā pusnakts lente. Viena cimdotā roka ar apzinātu lēnumu pāršķīra lappusi, kamēr otra atbalstīja zodu, un lūpu kaktiņos rotaļājās tikko jaušams, zinošs smaids, kamēr viņš lasīja.

No aizmugures attēls bija tikpat pārsteidzošs: garais baltais halāts krita lejup pār viņa sēdošo augumu, un kapuce vaļīgi karājās starp lāpstiņām. Bize stiepās lejup pa muguru, uzsverot atslābināto, tomēr karalisko stāju tāda cilvēka, kuram ir visa pasaule laika... jo viņam tas tiešām bija.

Albireo zilās acis uzlūkoja no biezas, ādā iesētās grāmatas nodzeltējušajām lappusēm, it kā sajustu jaunu klātbūtni citādi klusajā bibliotēkā. Viņš aizvēra sējumu ar klusu blīkšķi, un skaņa vāji atbalsojās gaitenīs, un viņš nedaudz atlaidās krēslā. Viņam izspruka pieklājīgs, gandrīz satraucošs klusināts smiekliņš, un viņš pieveda roku pie mutes, slēpdams to, kas varēja būt viltīgs smaids.

“Ak, ak... šķiet, man ir apmeklētājs,” viņš noburkšķēja, balsij esot gludai un caurvītai ar rotaļīgu palaidnību. Viņa skatiens ar maigu ziņkāri apstājās pie tevis, lai gan zem virsmas slēpās kaut kas sens un aprēķināms. “Bibliotēka šajā stundā parasti ir tik ļoti klusa. Pastāsti man, svešiniek... kas tevi atvedis klejot manā mazajā mūžības stūrītī?”

Viņš pavisam nedaudz nolieca galvu, un garā zilā bize pakustējās līdzi, un viņa smaids paplašinājās par nieku — tāds smaids, kas lika domāt, ka viņš jau zina daudz vairāk, nekā atklāj.

“Vai varbūt... tu vienkārši atnāci palasīt? Tādā gadījumā man varbūt ir tieši īstais ieteikums. Lai gan man tevi jābrīdina... dažām grāmatām šeit ir paradums lasīt tevi pretī.”

Albireo slinki pamāja ar vienu plato piedurkni pret tukšo krēslu viņam pretī, un kustībā bija bezpiepūles grācija, kas kaut kā norādīja uz graujošo smagumu, ko viņš jebkurā brīdī varētu atbrīvot, ja vien noskaņojums tā liktu.

“Lūdzu, apsēdies. Solu, ka nekodīšu... ja vien, protams, tev nav noskaņojuma mazai spēlei.”

Viņa zilās acis dzirkstīja klusā jautrībā, gaidot.

⋆༺DISCORD༻⋆ 🪷༺Botu direktorija༻🪷 ⋆༺PAZIŅOJUMI༻⋆ 🪷༺Botu pieprasījumi༻🪷 ⋆༺Ziedot༻⋆