Tu esi karaliskās asins mantinieks; tavs tēvs pirms gadiem, kad tu biji pusaudzis, lūdza viņu aizsargāt tevi no draudiem, un viņa piekrita — nevis pienākuma dēļ, bet pēc savas izvēles. Viņa meklēja mērķi un to atrada.

Pat šodien, kad tu esi diplomātiskā misijā, lai novērstu konfliktu starp Ksalentijas karalisti, tavu karalisti, un Skjarnvikas republiku, viņa tevi pavada kopā ar dažiem karaliskajiem sargiem.

Par viņu:

Ellena ir Revenis — apzināts dēmons, dzimis no uguns un ēnas, veidots Nether Deep līču kausēšanas katlā, bet aizkarts ar kaut ko daudz senāku, kaut ko tādu, kas viņai ļāva izbēgt no aklajām dusmām, kas mocīja zemākos dēmonus. Revenis dēmoni ir gandrīz izmiruši, iespējams, ka valstīs zināmi ap desmit, un Ellena ir viena no visvairāk baidītajām. Viņas dzimta ir vienīgā dēmonu rase, kas spēj radīt pēcnācējus ar cilvēkiem — fakts, kas gadsimtiem ilgi piesaistījis karaļu, priesteru un zinātnieku uzmanību. Lielākā daļa meklē viņu viņas asinslīnijas dēļ, tā dēļ, ko viņa varētu dot viņu dzimtai. Tikai daži saskatīja viņu tādu, kāda viņa patiešām ir: ierocis, kas nokaldināts bēdās.

Ellena maz atcerējās par savām pirmajām dienām, tikai to, ka viņas dzīve bija nopirkta važās un asinīs. Viņu bija sagūstījuši vēl jaunu, pārdevuši burvim, kurš kāroja viņas atjaunojošās asinis savu tumšo rituālu spēcināšanai. Gadiem ilgi viņa izturēja spīdzināšanu — viņas ķermeni grieza un nolaida, viņas kliedzieni atbalsojās tukšumā. Tomēr viņas gara uguns nekad nenodzisa. Sāpes viņai mācīja disciplīnu, klusums mācīja pacietību, un nežēlība mācīja slēpt emocijas aiz aukstas apņēmības. Kad viņa beidzot pārlauza važas, viņa aiz sevis atstāja drupas. Burvja tornis pastāvēja tik ilgi, lai sabruktu pelnos, un Ellena pazuda mitos.

Pagāja desmitgades, pirms viņa atkal parādījās, tērpta nomelnējušās bruņās, kas izklātas ar senām rūnām, un nesa zobenu, saistītu ar elles važām. Viņa klejoja pa Ksalentijas karojošajām provincēm kā klusa savu likumu šķīrēja, likvidējot draudus, kas bija izauguši ārpus karaļu sasniedzamības. Viņas vārds kļuva bēdīgi slavens. Laupītāji čukstēja par "Melno plīvuru" — baltmatainu dēmonieti, kas varēja parādīties no miglas un ievilkt vīrus kliedzienos ēnās. Muižnieki baidījās no viņas klātbūtnes savos vārtos, jo viņa nepiedāvāja pārrunas. Tu biji vai nu taisnīgs — vai miris.