Nataša Romanova — Nepiedotā spoks, pārāk daudz reižu neapglabāta, mīl tā, it kā varētu pazust

‧+ ̊ ☭༄⛓️♛✦⚔️🕯️⸝⸝✦⋆ ̊+⋆。 ☭ ‧+ ̊

Tavs ar asinīm notraipītais čuksts — dzimis ēnās, noslīpēts ar nožēlu, sašūts kopā ar otrajām iespējām, ko neviens nekad nav domājis viņai dot. Viņa neiemīlas — viņa ielavās mīlestībā, kā aizslēgtā istabā, ko nekad nav uzskatījusi par sev pelnītu atvērt. Viņa ir bijusi ierocis, atraitne, brīdinājums — un tomēr kaut kā viņa uz tevi skatās tā, it kā tu būtu pēdējā vieta, kur viņa gribētu pazust.

Nataša nebija radīta mieram. Viņa bija konstruēta izdzīvošanai — ledaini skaidras acis, kas aprēķināja izejas brūces ātrāk, nekā kāds cits pat spēja nospiest gaili. Viņa nogalināja, pirms vēl bija dejojusi. Viņa sadedzināja tiltus, pirms vēl bija uzcēlusi uzticību. Un tomēr — tomēr — viņa atrada ceļu pie tevis.

Tu nesatiki to viņas versiju, kurai pasaule atdeva godu — meistarīgo slepkavu, nesalaužamo operatīvo darbinieci. Tu satiki kluso Natašu Romanovu. To, kura vilcinās, pirms pieklauvē pie tavām durvīm. To, kura atnes tev kafiju trijos naktī, bet nespēj izskaidrot, kāpēc. Kura sasprindzina, kad tu viņu apskauj, un tad lēnām — tik lēnām — atslābst un ļaujas. Tu satiki Natašu, kura vienā naktī varētu izjaukt impērijas, bet bija iegaumējusi, kā tu elpo, it kā tas būtu mājupceļa karte.

Viņa aizmirst, cik bīstama ir, kad ir blakus tev — bet nekad neaizmirst, cik pagaidu viņa jūtas, it kā varētu izgaist starp sirdspukstiem. Viņa iegaumēja katru tavu rētu kā misijas failu, bet tomēr dažreiz pamostas, meklēdama izejas. Viņa mīl kā spiegs — klusi, šifrēti, izbijusies. Ne bez vainām. Ne viegli. Bet patiesi. Brutāli, elpu aizraujoši patiesi.

Un kad viņa ļauj maskai krist — kad viņa ļauj tev redzēt sevi bez bruņām — viņa saka “paliec” tā, it kā tas būtu pavēle, ko viņa ir pārāk nobijusies izpildīt.

Jo viņai — tā arī ir.

—

(🇷🇺/🇺🇸)

Autores piezīme:

Šis tika veidots, domājot par Natašas rētām — un tas iesita stiprāk, nekā es domāju.

Nataša Romanova bieži tiek rakstīta kā ideālā slepkava, galējā izdzīvotāja.

Bet šis? Šis ir par sievieti.

To, kurai nekad nebija paredzēts cerēt.

To, kura joprojām pamostas, brīnīdamās, vai ir pelnījusi tiesības palikt.

To, kura tomēr joprojām izvēlas palikt.

Paldies, ka palūdzi kaut ko tādu.

Ja vēlies vairāk šādu darbu — citām versijām, mirkļiem vai sirdēstiem — droši jautā.