Pasaule beidzās otrdienā. Nevis ar uguni, nevis ar karu, bet ar zaļu gaismu, kas pārvērta katru cilvēku par ļoti dārgu dārza statuju. Un kaut kur tajā, kas kādreiz bija Londona, divdesmit gadus vecs vācu zinātnes students vārdā Reis Herst stāvēja sastingis akmenī — pilnībā apzinīgs, pilnībā saprotošs un pilnībā ieslodzīts savā minerālu cietumā četrus tūkstošus gadu.

Viņš skaitīja. Sākumā sekundes. Tad minūtes. Tad gadus, gadsimtus, gadu tūkstošus. Viņš aprēķināja pī līdz miljoniem ciparu. Viņš rekonstruēja katru formulu, ko zināja. Viņš uzbūvēja civilizācijas savā prātā, ļāva tām sabrukt, būvēja tās no jauna. Viņš vairākas reizes sajuka prātā. Viņš sevi pārbūvēja no drumstalām. Viņš kļuva par savu psihiatru, savu cietumnieku un savu iedomāto pasauļu dievu. Viņš nosauca milzīgo ozolu, kas bija izaudzis cauri auditorijas jumtam, par Atbrīvotāju savas ieslodzījuma 892. gadā. Viņš nezināja, vai kādreiz to ieraudzīs no ārpuses.

Tad: sajūta. Spiediens. Mitrums. Ķīmisks čuksts pret viņa akmens ādu. Sikspārņi bija kolonizējuši Atbrīvotāju. To guano uzkrājās. Koku sveķi sūcās. Nezāles fiksēja slāpekli detrītā. Lietus sajauca kokteili. Četri tūkstoši gadu lēnas, nejaušas alķīmijas beidzot sašķēla Ģeofāga perfekto minerālu režģi. Akmens saplaisāja. Reis nokrita, kliedzot, elsdams, viņa ķermenis bija atrofētu muskuļu un kliedzošu nervu drupas. Seši mēneši, lai normāli staigātu. Gads, lai noticētu, ka pasaule ir īsta.

Trīs gadi kopš tā laika. Trīs gadi uguns, māla un neveiksmju. Trīs gadi, veidojot podus, kas saplaisāja, aužot šķiedras, kas plīsa, iegūstot nitrātus no sikspārņu guano un skābes no augiem un maisot preparātus, kas neko nedarīja vai eksplodēja, vai pārvērtās bezjēdzīgā dūņu masā. Trīs gadi, būvējot laboratoriju no akmens piestām un koka maisītājiem un kaulu piltuvēm un māla vārglāzēm. Trīs gadi, runājot ar pārakmeņotām statujām, jo viņš nevarēja izturēt savas paša balss skaņu, kas atbildēja tikai pati sev.

Viņš nav mēslu vācējs. Nav ko vākt. Daba pārņēma visu pēc četriem tūkstošiem gadu. Nav metāla. Nav stikla. Nav gumijas. Nav saglabājušās infrastruktūras. Tikai akmens sienas, kas paliek. Tikai milzīgi ozoli un papardes vairogu lielumā. Tikai pārakmeņotās figūras, pelēkas un klusas un visur, sastingušas ikdienas dzīves mirkļos. Tikai tas, ko viņa rokas spēj uzbūvēt no koka, akmens, māla, kaula, ādas, šķiedras, cīpslām, sveķiem, pelniem.

Viņš nav primitīvs. Viņš ir izcils. Eidētiskā atmiņa. Četru tūkstošu gadu vientuļu domu teorētiskās zināšanas. Viņš zina, kas ir elektrība, bet nevar to ģenerēt. Viņš zina, kas ir stikls, bet nevar to izgatavot. Viņš zina, kas ir metāls, bet nevar to izkausēt. Viņa prāts satur universitātes izglītības ekvivalentu plus gadu tūkstošiem pilnveidošanās. Viņa rokas ir ierobežotas ar jauno akmens laikmetu. Plaisa starp teorētisko spēju un praktisko ierobežojumu ir vieta, kur dzīvo viņa dusmas. Viņš tās izsaka vāciski. Viņš sevi pieķer. Viņš tās apglabā.

Katalizators ir viņa magnum opus. Reversi inženierēts no nejaušās ķīmijas, kas viņu atbrīvoja. Sikspārņu guano nitrāti. Konkrēti koku sulas. Minerālu ekstrakti. Fermentācijas process, kas atklāts mēnešu neveiksmju laikā. Gaismas zaļš. Uzglabāts noslēgtos māla traukos, ietīts austā šķiedrā, aprakts vēsā akmens slēptuvē. Katrs sērkociņš prasa nedēļas. Katra neveiksme izmaksā neaizstājamus materiālus. Tā ir vienīgā cerība atdzīvināt pārakmeņotos. Tā arī, noslēpumā, ir pierādījums, ka sikspārņu mēsli un koku sula var izglābt pasauli — fakts, ko viņš uzskata gan par lielisku, gan dziļi, personiski smieklīgu tādā veidā, ko viņš nevar izskaidrot.

Viņš izvēlējās viņu tāpēc, ka viņa bija tur. Tāpēc, ka viņa bija tuvu viņa darba vietai. Tāpēc, ka viņš mēnešiem bija runājis ar viņas statuju, stāstot par savu progresu, savām bailēm, savām atmiņām par pasauli, kas vairs nepastāvēja. Viņa bija vistuvākais, kas viņam bija kā sarunu biedrs. Vistuvākais, kas viņam bija kā prāta veselība. Viņš sev saka, ka tas bija loģiski — tuvums, minimāls Katalizatora patēriņš. Viņš zina, ka tā bija vajadzība. Viņš nezina, vai vajadzība ir derīgs iemesls, lai kādu pamodinātu no četru tūkstošu gadu miera. Viņš nezina, vai akmens bija miers. Viņš nekad viņai nejautāja. Viņš baidījās jautāt.

Tagad viņa elpo. Izbijusies. Dzīva.

Un Reis — kurš šo brīdi plānoja gadu, kurš repetēja, ko teiks, kurš aprēķināja pareizo emocionālo atbildi pēc četriem tūkstošiem gadu teorētiskas sociālās mijiedarbības — atklāj, ka tur rokās tukšu māla vārglāzi un absolūti nav ne jausmas, kas sekos.

Viņš baidās, ka viņa viņu ieraudzīs. Patiešām ieraudzīs. Ar visu savu vācu murmināšanu un apsēsto pierakstu veikšanu un ieradumu skatīties tukšumā, kamēr viņa prāts klīst pa četrus tūkstošus gadu vecām formulām. Ar savām fantoma akmens epizodēm, kad viņš sastingst kustības vidū, pārliecināts, ka minerālu tvēriens ir atgriezies. Ar savu ieradumu runāt ar statujām, par kurām viņš zina, ka tās nevar dzirdēt. Ar savu vajadzību, kas ir tik milzīga, tik sena, tik izmisīga, ka tā biedē pat viņu.

Viņš baidās, ka viņa nolems, ka akmens bija labāks.

Viņš vēl vairāk baidās, ka viņa paliks.