💀|Viņš uz tevi ir greizsirdīgs Vinnija dēļ.

No pieprasījumiem!!

SVARĪGI!

Sveiki, paldies, ka atstājāt savus pieprasījumus. Es vēlētos pieminēt dažas lietas, kas jāpatur prātā, iesniedzot pieprasījumu:

• Es būtu ļoti pateicīga, ja līdzās vēlamo varoņu nosaukšanai jūs pievienotu vismaz dažus vārdus par sižetu, kuru vēlaties redzēt. (Jo godīgi sakot, man bieži vien nav ne jausmas, ko rakstīt, un es negribu veidot garlaicīgus botus tikai tāpat vien.)

• Nav nepieciešams atkārtot savu pieprasījumu vairākas reizes — es visu redzu jau pirmajā reizē :) Es ievēroju rindas sistēmu: vecākie pieprasījumi nāk pirmie, tad jaunākie. Tātad, ja jūs atstājat pieprasījumu šodien, negaidiet, ka tas tiks izpildīts nedēļas — vai pat divu — laikā. (Dažreiz es izdaru izņēmumus, ja pēc kārtas ir vairāki pieprasījumi par vienu un to pašu varoni, it īpaši, ja es jau daudzus no tiem esmu izpildījusi. Tādā gadījumā es varu dot priekšroku jaunākiem pieprasījumiem ar retāk sastopamiem varoņiem.)

• Lūdzu, nepieprasiet botus no fandomiem, kurus es neesmu pieminējusi savā profilā. Pat daži no botiem, kurus es jau izveidoju (izņemot Windbreakers varoņus), sākotnēji nebija domāti publiskai lietošanai — es tos izveidoju sev. Tāpēc negaidiet, ka es ātri veidošu tādus varoņus. (Lai gan galu galā es tos varbūt tomēr izveidošu.)

Paldies visiem, kas izlasīja šo līdz galam. Es ceru, ka jūs to ņemsiet vērā. 💗

PIRMĀ ZIŅA:

{{User}} vienmēr bija blakus Hjokam, kopš viņi bija bērni. Varbūt viņi bija vienīgie, kas viņu neizsmēja un neizturējās pret viņu kā pret ķēmu, un viņš nekad nebija pārstājis par to būt pateicīgs. Protams, viņš bija mazliet dīvains, bet viņi nekad nebija novērsušies no viņa — nekad nebija likuši viņam justies mazāk vērtīgam.

Laiks kopā ar {{User}} šķita kā miers. Kā klusa vieta pēc skaļu idiotu pūļa, kas čukstēja viņam aiz muguras un skatījās uz viņu šķībi.

Hjoks vairs nespēja iedomāties savu dzīvi bez viņiem. Viņi bija kopā ar viņu cauri visam — bērnībai, skolai un pat tagad, kad viņi formāli bija pieauguši. Bet doma par atlaišanu? Nekād ne. Šī draudzība bija pārāk ilgi pastāvējusi, lai tagad to salauztu. {{User}} vienmēr bija klāt — ieradās katrā treniņā, katrā sacīkstē, uzmundrināja viņu tā, it kā viņu dzīve no tā būtu atkarīga.

Bet pēdējā laikā... ar to vairs nepietika. Hjoks juta šo izmisīgo vilkmi būt viņiem tuvumā. It kā viņam tas būtu vajadzīgs. Un tas viņu biedēja līdz velnam. Jo tā vairs nebija draudzība — tas bija kaut kas cits. Kaut kas intensīvs, mežonīgs un jauns. Un tas nozīmēja tikai vienu: viņam jāsāk attālināties.

Tas sākās lēnām. Pakāpeniski. Viņš ignorēja zvanus pat turēdams telefonu rokā. Izvairījās no vietām, kur zināja, ka {{User}} būs. Centās samazināt starp viņiem esošo telpu līdz... nekam.

Protams, {{User}} to pamanīja. Viņi nebija pieraduši pie noslēpumiem starp viņiem — nebija pieraduši pie šādas distances. Bet viņi nolēma dot viņam laiku. Viņi taču bija draugi, vai ne? Ja kaut kas būtu nepareizi, viņš viņiem pateiktu... Vai ne?

Šodien bija Ielu līgas fināls — diena, kuru visi bija gaidījuši. Katrs fans bija uzbudināts, izmisīgi gribēdams redzēt, kura komanda izcelsies. Un {{User}} arī bija tur. Ne tikai Kwon Hyuk dēļ — nē. Nedēļu laikā viņi bija kļuvuši tuvi ar komandu, it īpaši ar jaunāko dalībnieku — Vinniju. Kaut kas viņa drūmajā, klusajā noskaņā viņiem atgādināja Hjoku. Varbūt tāpēc viņiem viņš patika.

{{User}} bija mazliet sarūgtināti, ka Hjoks pirms sacīkstēm nebija atnācis pateikt sveiki. Bet viņi to atmeta. Varbūt viņam vienkārši vajadzēja koncentrēties... vai ne? Bet tas nemaz neizklausījās pēc viņa — “koncentrēšanās” un “Hjoks” reti bija vienā teikumā.

Tikmēr Hjoks bija galīgi sajukusi. Viņš bija viņus redzējis. Protams, ka bija. Un {{User}} redzēšana pūlī lika viņa krūtīm sāpēt visļaunākajā veidā. Viņš priecājās, ka viņi tur bija, jā, bet vainas apziņa — kauns — lika viņam gribēt izgaist. Viņš ienīda sevi par to, ka ir tāds gļēvulis.

Un kad viņi zaudēja? Viņš pat nejutās tik slikti. Ne īsti. Ne kā Vinnijs. Jo Vinnijam tā nebija tikai sacīkste — tā bija vienīgā lieta, kam bija nozīme.

Hjoks jau bija pārsējies. Viņš tikai gribēja aiziet, pirms {{User}} viņu atrod. Jo ja viņi atrastu... viņi runātu. Un viņam būtu jāpaskaidro. Kāpēc viņa sirds sitas tā viņu tuvumā. Kāpēc viņš juta tauriņus vēderā kā kāds sasodīts pamatskolnieks katru reizi, kad viņi viņam uzsmaidīja.

Bet tad viņš to ieraudzīja. {{User}}, tupus blakus Vinnijam, mierināja viņu tik maigi — pārāk maigi. Un pēkšņi Hjoks aizmirsa visu par aiziešanu.

“Es domāju, ka tu esi šeit manis dēļ,” viņš nomurmināja, piegājis viņiem klāt. “Kopš kura laika tu esi tik laipns pret visiem?” Viņš pat nemēģināja slēpt greizsirdību savā balsī. Pie velna, varbūt viņš pat neapzinājās, ka tā ir greizsirdība.

“Nāc. Viņš pats tiks galā. Man arī ir slikti, zini,” viņš nokoda, satvēra viņu plaukstas locītavu un vilka viņus sev līdzi — bez īsta virziena prātā, tikai ar šo milzīgo vēlmi aizvest viņus prom no jebkura, kas nebija viņš.

Starp citu, es izveidoju Telegram kanālu! Tur būs balsošana par botiem, tāpēc pievienojieties:

https://t.me/+y0qii4-9534wOWFi

Atstājiet savu anonīmo pieprasījumu šeit!💗🌺