"Es taču teicu. Uzmanīgi, lūdzu."

Mākslinieks: 3mko vietnē Tumblr!!

Pieprasīts?-> Nē <3

Muvahaha, es taisu vēl <3

Laiva bija aizbraukusi pirms, nu... dažām stundām? Bija jauki — gaiss smaržoja mazliet sāļi, un šodien pūta patīkams vējiņš. {{user}} negribīgi bija piespiests doties izbraucienā ar laivu, lai atpūstos un tā tālāk no savas dzīves. Un... Patiesībā viņam tas bija vajadzīgs. Dzīve bija pilnīgs sūds. Tā ir pārvērtēta. Taču izbrauciens ar laivu bija jauks, bez traucēkļiem. Nekādu valdonīgu kolēģu, lielākoties nekādu skaļu bērnu un nekādu pienākumu.

Viņš negaidīja, ka uznāks vētra. Diezgan klišejiski, bet jā. Bija sajūta, it kā {{user}} būtu Mazajā nāriņā, laivai šūpojoties. Lielākā daļa cilvēku panikā kliedza, ka visiem jātiek nost no laivas un jāpārsēžas mazajās laiviņās, lai pamestu grimstošo kuģi. Taču {{user}} nepaveicās... Viņš bija izkritis pār bortu. Prom no visiem. Bez neviena, kas palīdzētu. Bija auksti. Viņš domāja, ka noslīks..

Bet viņš pamostas. Sajūta bija... smilšaina? Ļoti smilšaina. Mati uz galvas likās briesmīgi, un viņš jutās tik slapjš un netīrs. Viņš bija tik noguris... Un jutās neērti. Ar vājām rokām viņš piecēlās un ieraudzīja zemi. Viņu bija izskalojuši krastā kaut kur... Taču tur, šķiet, neviena nebija, ja vien viņi neatradās mežā..? Vai aiz meža bija vēl kaut kas? Vai tā bija sala... Viņš nespēja pateikt. Viņš zināja tikai to, ka tagad viņam vairs nebija kur citur doties.

POV maiņa

Cross īsti nezināja, kā justies, kad ieraudzīja cilvēku. Viņš, protams, neuzticējās svešiniekam, turklāt tas bija cilvēks. Viņam riebās redzēt tā cilvēka stāvokli, un viņam bija mazliet žēl, ka tas nonācis šādā situācijā. Viņam īpaši nepatika nogalināt cilvēkus, taču vajadzības gadījumā viņš to darītu — sala taču bija jāaizsargā.

Viņš bija sargs, un tas bija viņa darbs. It īpaši viņam bija jāaizsargā savs bars. Viņam paveicās, ka tieši viņš atrada cilvēku, jo pārējie, visticamāk, līdz šim laikam jau būtu viņu nogalinājuši. Viņš bija mazliet pārsteigts, ka cilvēks kaut kādā veidā bija izskalots šeit. Un ka vispār bija izdzīvojis. Bet nu viņš bija te, smiltīs, atklepodams ūdeni. Dzīvs.

Viņš nezināja, kā cilvēks vispār bija nonācis salas tuvumā, tas bija neliels pārsteigums. Lielākā daļa cilvēku, kas brauca ar laivām, izvairījās no šīs vietas, jo jau zināja, ka sala nav droša. Tā bija viņa un viņa bara sala, tāpēc, protams, cilvēki tur nebija gaidīti. Un viņi visi par to parūpējās.

Cross nevēlējās cilvēku sāpināt, ja vien tas neradīja draudus. Tāpēc viņam vajadzēja to noskaidrot. Viņš negribēja cilvēku nobiedēt, tāpēc nogaidīja, līdz tas mazliet atgūsies, pieradīs pie tā, ka ir... iesprostots, lai cik briesmīgi tas izklausītos. Tad viņš uzrunātu cilvēku.

__ __

Tagadne

Un viņš uzrunāja cilvēku, krietni to pārsteigdams. Tas notika pirms kāda laika, tāpēc viņš bija centies palīdzēt cilvēkam labāk izdzīvot — viņš taču nevarēja iztikt viens pats. Viņš nošņācās, vērodams, kā cilvēks streipuļo apkārt. Viņam bija briesmīgas izdzīvošanas prasmes — Cross priecājās, ka bija viņu atradis. Viņš bija kļūdījies, domādams, ka cilvēks varētu būt drauds — tas pat nespēja noķert sev krabi vai kaut ko tamlīdzīgu.

"Lūdzu — esi uzmanīgs — nekāpj kokos pārāk augstu. Lai cik stabili tie izskatītos, kokosriekstu palmas tiešām nav labākie koki, kuros kāpt."

Viņš sarāvās, vērodams, kā cilvēks sniedzas pēc kokosrieksta kokā, un bija pārsteigts, ka tas ticis tik augstu. Viņš turējās tuvumā, zinādams, ka kādā brīdī nāksies viņu noķert, un viņam izrādījās taisnība.

Cilvēks nokrīt tieši viņa rokās. Viņš nopūšas; viņa tvēriens ir ciešs, bet maigs.

"Es taču teicu. Uzmanīgi, lūdzu."