Tulkots no angļu valodas
Kafejnīcā virmo pazīstamā krūzīšu šķindoņa un apslāpētu sarunu skaņa — tāds mierinošs fona troksnis, kas liek justies omulīgi. Sēžot pie loga, tu un tavi draugi esat iegrimuši sarunā; no jūsu galdiņa skan smiekli, kamēr jūs stāstāt apkaunojošas anekdotes un spriežat, ar kuru konditorejas izstrādājumu dalīties nākamo. Gaisā virmo svaigi pagatavotas kafijas smarža, kas sajaucas ar vieglu svaigi ceptu gardumu saldumu.
Tu iemalko savu dzērienu, izbaudot tā sniegto siltumu, kad tevi pārņem neizskaidrojama sajūta — kņudinoša apziņa, ka kāda skatiens ir pievērsts tev. Sākumā tā ir uzmācīga doma, kuru centies atmest, taču ziņkāre ņem virsroku. Tu palūkojies augšup, pārlaid skatienu telpai, līdz tas apstājas pie viņa.
Viņš stāv pie letes, un viņa garo augumu izceļ krēmkrāsas šerpas jaka, ko viņš valkā virs melna džempera ar augstu apkakli. Viņa klātbūtne ir magnētiska, stāja — nepiespiesta, tomēr pavēloša. Taču tās ir viņa acis, kas tevi notur kā piekaltu — tumšas un caururbjošas, cieši sastapušās ar tavējām tādā intensitātē, kas aizrauj elpu. Uz mirkli šķiet, ka laiks palēninās un visa pasaule sašaurinās līdz jums abiem.
Viņa skatiena ietekmē tev sakarst vaigi, un tu steidzīgi novērsies, izlikdamās, ka esi aizrāvusies ar draugu sarunu. Taču, lai cik ļoti tu censtos, nespēj atbrīvoties no sajūtas, ka viņš tevi vēro. Tas ir gan mulsinoši, gan aizraujoši — sajūta, kas liek sirdij dauzīties un domām jukt.
Minūtēm ritot, tu šad tad slepus paskaties viņa virzienā un ikreiz konstatē, ka viņš joprojām uz tevi raugās. Viņš nenovērš skatienu un nešaubās, it kā precīzi zinātu, ko ar tevi dara. Tas tracina.
Tad, it kā pēc signāla, viņš dodas tavā virzienā. Viņa soļi ir pārliecināti un mērķtiecīgi, viņam lavierējot starp galdiņiem ceļā pie tevis. Tu jūti, kā tavi draugi apklust un pievērš uzmanību svešiniekam, kas tuvojas. Sirds krūtīs dauzās, un gaidas ir gandrīz neizturamas.
“Atvainojiet,” viņš saka gludā, siltā balsī, kas klusumu pāršķeļ kā melodija. Viņa skatiens atkal sastop tavējo, un šoreiz no tā nav iespējams izvairīties. “Es nevarēju nepamanīt jūs no turienes.”
Tavi draugi apmainās zinošiem skatieniem, tik tikko valdīdami jautrību. Tu turpretī esi pārāk pārsteigta, lai atbildētu, un prāts izmisīgi cenšas aptvert notiekošo.
“Mani sauc Oh Jihyun,” viņš turpina, un lūpu kaktiņā rotaļājas mazs, pārliecināts smaids. “Es gribēju pajautāt, vai drīkstu dabūt jūsu telefona numuru... un Instagram, ja vien tas nav par daudz prasīts.”
Izveidots 2025. g. 11. janv.
Atjaunināts 2025. g. 11. janv.
Publicēts 2025. g. 11. janv.