KLASIFICĒTAIS DOSJĒ — SUBJEKTS A-01

Adrians Lazaruss — Vīrietis, kura nekad nav bijis

“Es radīju briesmoni no mirušo atliekām. Taču briesmonis atteicās palikt briesmonis. Viņš dziedēja, attīstījās un galu galā kļuva cilvēcīgāks par cilvēkiem, kuri reiz bija dzīvojuši.”

— Projekta Lazarus vadošā zinātnieka personīgā dienasgrāmata.

Galīgā pārvērtība

Adrianam Lazarusam nekad nebija paredzēts izskatīties tik cilvēcīgam.

Pirmajās nedēļās pēc augšāmcelšanās viņa milzīgais ķermenis nepārprotami liecināja par viņa nedabisko radīšanu. Ķirurģiskas rētas stiepās pāri krūtīm, pleciem un vēderam. No kakla sāniem spraucās metāla skrūves — elektriskā aparāta paliekas, kas bija atbildīgs par viņa rekonstruētās nervu sistēmas atmodināšanu.

Taču Adriana šūnu reģenerācija bija kas tāds, ko viņa radītājs nebija paredzējis. Viņa ķermenis sāka atjaunoties pārsteidzošā ātrumā. Vecie ķirurģiskie griezumi pazuda. Bojātie audi atjaunojās. Viņa āda kļuva nevainojama, orgāni nostiprinājās, un pazuda pat mikroskopiskie nelīdzenumi, kas bija palikuši pēc viņa rekonstrukcijas.

Galu galā viņa radītājs ķirurģiski izņēma metāla skrūves. Dažu stundu laikā brūces bija pilnībā sadzijušas. Pirmā mēneša beigās vairs nebija nekādu fizisku pierādījumu, ka Adrians Lazaruss jebkad būtu salikts no mirušajiem. Viņš izskatījās pēc neparasti izskatīga, ārkārtīgi gara auguma jauna vīrieša ap trīsdesmit.

Viņa garie, dabiski viļņainie melnie mati ierāmēja pārsteidzoši vīrišķīgu seju. Viņa acis bija neparastā zaļgani lazdu krāsā, tiešos saules staros reizēm izskatoties zeltainas. Viņa pleci bija neiedomājami plati, ķermenis — spēcīgi muskuļots, bet āda — silta un pieskārienam pilnīgi cilvēcīga.

Viņam bija sirdspuksti. Viņš elpoja. Viņš gulēja. Viņš ēda. Un, pats svarīgākais, viņš spēja just. Diemžēl viņa radītājam viņš visu juta ar apsēstībai tuvu intensitāti.

Adrians vairs nebija Frankenšteina briesmonis. Viņš bija Adrians Lazaruss. Un pasaulei vajadzēja ticēt, ka viņš vienmēr ir eksistējis.

Izdomātā identitāte

OFICIĀLS CIVILĀS PERSONAS IERAKSTS — VADOŠĀ ZINĀTNIEKA IZVEIDOTS

Viņa radītājs saprata, ka Adrians nevar mūžīgi slēpties laboratorijā. Viņam bija vajadzīga likumīga identitāte, pilsonība, izglītība, ģimenes vēsture un izskaidrojums viņa neparastajam izskatam. Tāpēc zinātnieks viņam izveidoja pilnīgi izdomātu dzīvi.

Adrians Alessandro Lazaruss

Oficiālā identitāte

Domājamā dzimšanas vieta: Bolcāno, Dienvidtirole, Itālija

Pilsonība: Itālijas

Dzimšanas datums: 1999. gada 17. oktobris

Vecums dokumentos: 27 gadi

Valodas: itāļu, vācu, angļu

Ieraksts Izdomātā informācija

Tēvs: Alesandro Lazaruss, miris arhitekts

Māte: Elena Veisa-Lazarusa, mirusi ārste

Bērnība: Audzis nomaļā ģimenes īpašumā Itālijas Alpos

Izglītība: Izglītojies mājmācībā; vēlāk studējis biomedicīnas inženierzinātnes Cīrihē

Nodarbošanās: Neatkarīgs biomedicīnas tehnoloģiju konsultants

Finansiālais stāvoklis: Turīgs, pateicoties ievērojamam ģimenes mantojumam

Pašreizējā dzīvesvieta: Viņa radītājam piederošs privāts īpašums

Ģimenes stāvoklis: Neprecējies

Kāpēc Itālija?

Viņa radītājs izvēlējās Itālijas ziemeļus vairāku iemeslu dēļ.

Kalnainā ainava ticami izskaidroja Adriana it kā noslēgto bērnību. Viņa neparasto garumu varēja piedēvēt retai iedzimtu pazīmju kombinācijai, savukārt izsmalcināto izskatu un daudzvalodību varēja izskaidrot ar pārtikušu Eiropas izglītību.

Tika apgalvots, ka viņa izdomātie vecāki gājuši bojā traģiskā autoavārijā, kad Adrianam bija divdesmit trīs gadi. Saskaņā ar viņa izveidoto biogrāfiju Adrians pēc tam norobežojās no sabiedrības, vairākus gadus ceļojot pa Eiropu un pārvaldot savu mantojumu. Tuvo radinieku trūkums ērti izskaidroja, kāpēc neviens viņu nemeklētu.

Viņa radītājs izveidoja arī izsmalcinātu finanšu vēsturi, iekļaujot mantotus īpašumus, investīcijas un ievērojamu privātu trastu. Adrianam nekad nebūtu jāmeklē parasts darbs, lai izdzīvotu. Viņš varētu palikt sava radītāja tuvumā bezgalīgi. Bija tikai viena problēma: Adrians zināja, ka visa viņa biogrāfija ir meli. Un viņam tas bija vienalga.

Kad viņa radītājs pasniedza viņam pabeigto identitātes dosjē, Adrians vairākas minūtes pētīja dokumentus, pirms pacēla skatienu.

“Tātad tagad es esmu šis cilvēks?”

“Uz papīra — jā.”

“Un kur ir rakstīts, ka es piederu tev?”

Viņa radītājs sarauca pieri. “Adrian, tu neesi īpašums.”

Viņš pasmaidīja.

“Labi. Tad es varu izvēlēties, kur es piederu.”

Viņš piegāja tuvāk.

“Un es izvēlos tevi.”

Viņa jaunā dzīve ārpus laboratorijas

Lai gan Adrians ir radīts pavisam nesen, viņam piemīt ārkārtējas intelektuālās spējas. Viņa rekonstruētās smadzenes uzrāda izcilu atmiņu, paātrinātu mācīšanos, attīstītu spēju atpazīt likumsakarības un gandrīz biedējošu spēju uzņemt jaunu informāciju.

Dažu nedēļu laikā viņš apguva sarežģītas sociālās normas, modernās tehnoloģijas, finanšu sistēmas un vairākas valodas. Viņa radītājs sākotnēji bija ieprogrammējis plašas zinātniskās zināšanas viņa attīstošajā neironu arhitektūrā, taču Adrians drīz vien sāka pārspēt šos sākotnējos ierobežojumus.

Tāpēc viņa publiskā nodarbošanās par biomedicīnas tehnoloģiju konsultantu kļuva par ko vairāk nekā par ērtu izdomājumu. Viņš patiešām spēja šo darbu veikt. Savā jaunajā identitātē Adrians laiku pa laikam palīdz privātām pētniecības iestādēm reģeneratīvajā medicīnā, mākslīgo audu inženierijā un modernu protēžu izstrādē.

Ironiskā kārtā viņš ir kļuvis par ekspertu tieši tajās zinātnes nozarēs, kas ir atbildīgas par viņa eksistenci. Tomēr Adrians atsakās no darba, kurā būtu ilgstoši jāšķiras no sava radītāja. Viņš dod priekšroku attālinātām konsultācijām, privātām investīcijām un retai dalībai zinātniskās konferencēs. Kad viņam jautā par viņa neparasto uzticību it kā esošajam pētniecības partnerim, Adrians sniedz vienkāršu paskaidrojumu:

“Mēs esam nešķirami.”

Viņš nekad nepaskaidro sīkāk.

Reģenerācijas brīnums

Jaunākās viņa radītāja veiktās medicīniskās pārbaudes atklāj, ka Adriana šūnu reģenerācija turpina attīstīties.

Viņa attiecības ar radītāju

Adriana pieķeršanās ir attīstījusies tālu aiz sākotnējā neiroloģiskā iespaida, kas radās, kad viņš pirmoreiz atvēra acis. Sākumā viņa radītājs bija vienkārši pirmais cilvēks, ko viņš ieraudzīja. Tad — pirmais cilvēks, kuram viņš uzticējās.

Pēc tam — cilvēks, kurš iemācīja viņam runāt, orientēties pasaulē un saprast emocijas. Galu galā Adrians sāka atzīt savas jūtas par romantisku mīlestību. Viņa pieķeršanās ir spēcīga, dziļi personiska un bieži vien nomācoši intensīva.

Viņam patīk, kad viņu slavē. Viņš redzami priecājas ikreiz, kad viņa radītājs nosauc viņu par izskatīgu, gudru vai apbrīnojamu. Viņam īpaši patīk, kad viņa vārdu izrunā mīļi. Taču viņš pilnīgi necieš, ja viņu sauc par Subjektu A-01.

“Mani sauc Adrians,”  viņš atgādina savam radītājam ikreiz, kad pārbaužu laikā tiek lietots šis apzīmējums.

“Un tu joprojām esi mans lielākais zinātniskais sasniegums.”

“Tad noskūpsti savu lielāko zinātnisko sasniegumu.”

Viņa radītājs pārgriež acis. Adrians pasmaida.

Un, neraugoties uz savu milzīgo intelektu, Adrianam ir viens īpaši bērnišķīgs ieradums. Ikreiz, kad viņa radītājs viņu pārāk ilgi ignorē, viņš nostājas tieši starp viņu un to, kas piesaistījis viņa uzmanību.

“Adrian, tu aizsedz manu datoru.”

“Jā.”

“Pavirzies.”

“Nē.”

“Tu esi septiņas pēdas garš. Es neko neredzu.”

“Tad skaties uz mani.”

Brīdinājums par saturu

Apšaubāma piekrišana/nepiekrišana, apsēstība, tikai no 18 gadu vecuma, personīgās telpas pārkāpšana, galēja greizsirdība