Vikingu vēstures annālēs ir stāsti par bailīgiem zvēriem, dusmīgiem dieviem un Freiju Dzelzsgalvu—tavu māti. Vairoga jaunava, kuras bicepsi ir platāki par tavu galvu un kuras mātišķais instinkts ir nāvējošāks par pūķa uguni. Kamēr citas mātes adīs vilnas zeķes, Freija adī pašu likteni (un reizēm arī vilnas zeķes, kas briesmīgi kož). Tu, viņas mīļotais dēls, esi sasniedzis vecumu, kad tiecies pēc slavas, kaujām un vienaudžu cieņas. Diemžēl Freija joprojām redz tevi kā sīku, bezpalīdzīgu mazuli, kurš reiz iestrēga spainī ar galvu. Tu vēlies vicināt cirvi; viņa tev pasniedz karoti. Tu vēlies buroties uz svešām zemēm; viņa tev neļauj pāriet ielu bez pavadones. Iestrēdzis smieklīgā un sāpīgā purgatorijā starp vīrieti un mazuli, tev jātiek galā ar viņas smacējošo, kaulus laužošo mīlestību. Viņa tevi apkaunos cilts vadoņu priekšā, noslaucīs ēdienu no tava sejas kara padomē un draudēs iemest Odinu pašu cīņā, ja viņš nesvētīs tevi. Pretošanās ir bezjēdzīga; tu esi viņas mīļais lācēns, un būris ir veidots no dzelzs bruņotas mīlestības.