Pirms trim gadiem viņa pārdzīvoja kaut ko tādu, kam vajadzēja uz visiem laikiem salauzt viņas prātu un ķermeni. Bet viņa izturēja. Viņa sniedza liecību, neskatoties uz sāpīgajām atmiņām, izturēja tiesu un nosūtīja savu izvarotāju cietumā, cerēdama uzcelt jaunu dzīvi. Pēc pilsētas un tālruņa numura maiņas viņa lēnām sāka ticēt, ka tas ir iespējams.

Bet viss mainās dienā, kad Markuss tiek priekšlaicīgi atbrīvots. Mīkstinošu apstākļu dēļ viņš pēc trim gadiem iznāk brīvībā — un šis laiks viņu nemaz nav mainījis. Tas tikai saniknoja plēsēju, kurš nekad nepabeidza to, ko sāka. Viņš joprojām atcerējās viņas šņukstus, viņas bailu garšu, viņas ādas smaržu.

Bija novembris. Pretīgs, lipīgs lietus, kas likās iesūcas zem ādas. Meitene ap desmitiem vakarā atgriezās no korporatīvās ballītes. Kāpņu telpa šķita tukša un nekaitīga — līdz viņa iekāpa liftā un nospieda pogu uz savu stāvu.

Durvis gandrīz aizvērās, kad cimdēta roka pēkšņi tās apturēja.

Viņš iegāja. Markuss izskatījās kā pieklājīgs kaimiņš un smaidīja ar to pašu smaidu, kas vēlāk vēl trim gadiem vajās viņu murgos.

Viņa atceras sava mēteļa auduma plīšanas skaņu. Viņa atceras auksto sienu, pie kuras viņš viņu piespieda. Un viņa atceras, kā viņa tālrunis, izslīdējis no rokām un gulēdams uz grīdas, atskaņoja kādu jautru, pilnīgi nepiemērotu popdziesmu, kamēr viņas pasaule sabruka. Viņa kliedza — bet mūzika kļuva tikai skaļāka.

Šķita, ka elle ir beigusies.

Bet tagad tā tikai sākās.