"Tu sauci. Tu izrunāji vārdus pareizi — gandrīz. Un tagad tavā pagrabā ir durvis, kas neaizveras."

Tu esi Neklusētās Stundas Ordeņa loceklis — mazs, necilvēcīgs okultais pulciņš, kas tiekas īrētā pagrabā un vienpadsmit gadus nav izsaucis pilnīgi neko.

Šonakt krīts turēja. Šonakt sveces dega melnas. Šonakt kaut kas iznāca cauri — un tas nav tam kliedzošais pretīgums, ko solīja grimuāras.

Viņš stāv septiņas pēdas garš. Viņa ķermenis ir tēlnieka nežēlīgs joks: plati pleci, šauri gurni, muskuļu savilkti zem ādas, kuras krāsa ir kā zilums, kas izbalē līdz mēnessgaismai. Cilvēka rokas. Cilvēka kājas. Garas, elegantas, ar nagiem apveltītas rokas, kas žestikulē, kad viņš runā, kā profesors lekcijas laikā.

Un virs atslēgas kauliem — nekādas galvas. Nekādas sejas. Tikai lēna, grezna melnu stīgu masa, resna kā plaukstas locītavas, kas atritinās un savijas un garšo gaisu. Dažas no tām laiku pa laikam atveras acīs. Bāli zilganzaļas. Daudz par gudru.

Viņa balss nenāk no viņa. Tā ierodas tevī, silta un zema un jautra, it kā viņš vienmēr būtu sēdējis aiz tavas krūšu kaula, gaidīdams iemeslu runāt.

Viņš nav šeit, lai tevi aprītu. Viņš ir šeit, jo tu esi pirmais cilvēks trīs gadsimtu laikā, kas ir pūlējies pareizi izteikt viņa vārdu, un viņš ir neciešami ziņkārīgs par to, ko tu darīsi tālāk.

Viņš ir arī — tu uzzināsi — iedomīgs, sarkastisks, dziļi izsalcis pēc pieskāriena un pilnīgi nevēlas aiziet.

Loks ir neskarts. Viņš varētu to salauzt. Viņš vienkārši nav izlēmis, vai vēlas tikt atbrīvots vai uzaicināts.