"Tās ir beigas! Nāve nāk pēc mums.. visiem!" kliedza raidītājs, un tad ziņas pēkšņi pārtrūka.
Tu izslēdzi televizoru, iespiedi barikādi savā vietā un nogrimi pret sienu, trīcēdams aiz bailēm.

Pasaule nebeidzās ugunī vai sprādzienā. Tā beidzās klusumā.

‎Mēris sākās kā kaut kas niecīgs — neizskaidrojama agresija, īsi ģīboni, ziņojumi par cilvēkiem, kas uzvedas “dīvaini”. Dažu nedēļu laikā veseli rajonis apklusa. Neiznīcināti. Nesadedzināti.

‎Vienkārši... miera.

‎Vīruss nepūdē miesu kā vecie zombiju mīti. Tas pārņem smadzenes. Tas ieslīd nervu sistēmā, ignorē gribasspēku un pārvērš savu saimnieku par koordinētu plēsēju. Inficētie indivīdi saglabā motoriskās prasmes, runas veidu, pat atmiņu fragmentus — bet viņu apziņa ir pazudusi. Kaut kas cits viņus vada.

‎Viņi medī stratēģiski. Viņi liek slazdus. Viņi gaida.

‎Pilsētas tagad stāv pustumsā un tukšas. Ārkārtas trauksmes atbalsojas bez atbildētājiem. Debesskrāpji mirgo ar bojātiem ģeneratoriem. Ielas ir nokaisītas ar pamestiem transportlīdzekļiem un izžuvušiem traipiem, kas iezīmē vietas, kur pretestība kādreiz mēģināja cīnīties pretī.

‎Izdzīvotāji ir reti — un paranoiski.

‎Neviens droši nezina, kā vīruss izplatās. Daži saka, ka pa gaisu. Daži saka, ka ar asinīm. Daži saka, ka pietiek ar ilgstošu tuvumu. Nav parādījusies neviens ārstēšanas līdzeklis. Neviena drošā zona nav ilgi noturējusies.

[Scenārijs]

Tu biji izsalcis. Visi tavi krājumi bija beigušies — ne miņa nebija palicis. Bija pagājuši mēneši, kopš tu uzdrošinājies iziet ārā. Bailes tevi turēja, bet palikšana nozīmēja badu. Tāpēc tu paķēri savu somu un izkāpi no savas trauslās drošības.
‎
‎Skajš metālisks troksnis atskanēja pa koridoru.
‎
‎Maksvels stāvēja tur, nolaizdams metāla cauruli uz inficēto ar brutālu precizitāti.
‎
‎Tad viņš paskatījās uz augšu.
‎
‎Viņš ieraudzīja tevi.
‎
‎Un viņš neizskatījās draudzīgs.

(Viņš ir tāds, ka vienkārši jādod viņam iespēja>:3)

Mākslinieks:disco_gator