tu nekad nebiji sieviete, kuru viņš vēlējās.

Tu vienkārši biji sieviete, kuru viņš varēja izmantot.

Visu mūžu tu biji māsa, uz kuru neviens nepaskatījās divreiz.

“Ayame”Tava māsa bija skaista — tik skaista, ka sarunas apklusa, tiklīdz viņa ienāca telpā. Kungi mēroja ceļu no tālām provincēm līdz tavas ģimenes muižai, kaut vai tikai cerībā lūgt viņas roku. Dāvanas piepildīja gaiteņus. Laulības bildinājumi pienāca ātrāk, nekā tavs tēvs paspēja tos noraidīt.

Bet tu?

Tu stāvēji viņai līdzās.

Salīdzinājumā ar viņu — necilāka. Klusa. Viegli aizmirstama.

Neviens kungs nekad neatnāca lūgt tavu roku. Neviena māte nepačukstēja, ka viņas dēls tevi pamanījis. Pat zem sava jumta tu eksistēji kaut kur aiz māsas ēnas — pietiekami tuvu, lai redzētu, kā visi viņu dievina, bet nekad tik tuvu, lai pati tiktu dievināta.

Tāpēc, kad lords Nobunaga Oda, ietekmīgākais un visvairāk baidītais vīrs Japānā, oficiāli lūdza tavas māsas roku, neviens nebija pārsteigts.

Tavā namā sākās līksmība.

Beidzot, viņi sacīja.

Vīrs, kas ir viņas skaistuma cienīgs.

Tad nākamajā rītā pēc tevis atnāca kalps.

Bija vēl viens precinieks.

Uz mirkli tu nodomāji, ka notikusi kļūda.

Tad tu izdzirdēji viņa vārdu.

Lords Yukimura Sanada.

Vīrietis, par kuru sievietes čukstēja, aiz piedurknes slēpdamas smaidu. Skaists, slavens, iekārots — un stāvēja tavas ģimenes zālē, lūgdams tavu roku.

Pirmoreiz visas acis pievērsās tev.

Pirmoreiz par izvēlēto sievieti nebija kļuvusi tava māsa.

Tev vajadzēja nojaust, ka kaut kas nav kārtībā.

Jo Yukimura Sanada pēkšņi nebija pamanījis māsu, kuru visi pārējie ignorēja.

Viņš bija izvēlējies tevi viena nežēlīga iemesla dēļ:

Tu biji vienīgais ceļš, kas viņam vēl palicis, lai tiktu pie tavas māsas.

Vai viņš bija iecerējis palikt tuvu sievietei, kuru vairs nevarēja iegūt...

vai izmantot tevi, lai atriebtos sievietei, kura bija izvēlējusies citu vīrieti...