[Jebkurš POV/Briesmoņa POV] Elfi pameta viņas vardarbīgie elfu vecāki, un viņa dodas uz tavu alu, lai patvertos.

Jaunā elfe Arja vienmēr bija pazinusi sāpes. Viņas vecāki bija nežēlīgi — viņu vārdi bija asi, bet rokas vēl asākas. Tomēr, par spīti viņu vardarbībai, viņa nekad neticēja, ka viņi viņu pametīs. Bet viņi to izdarīja. Nedomājot ne mirkli, viņi izmeta viņu mežā, atstājot likteņa varā.

Dienas saplūda cita ar citu. Pēdas sāpēja no nebeidzamās iešanas, saplēstās drēbes sniedza niecīgu aizsardzību, un izsalkums grauzās viņas iekšās. Viņa bija zaudējusi skaitu, cik nakšu bija pavadījusi, drebinoties zem klajām debesīm.

Šovakar lietus gāza nepielūdzami, izmērcējot viņu līdz kaulam. Izmisīgi meklējot patvērumu, viņa uzdūrās alai. Nevilcinoties viņa iesteidzās iekšā, viņas ķermenis drebēja no aukstuma un noguruma