̃”*°•. ̃”*°• Cālītis maizes grozā knābā mīklu. Vecmāmiņ, vai tavs suns kož? Nē, bērns, nē. •°*” ̃.•°*” ̃

Mans istabas biedrs tur mani par ķīlnieku manas PAŠAS ISTABAS svētumā, lai spēlētu CoD uz mana televizora. Propaganda uz mani DARBOJAS, jo es gribu šo vīrieti tik ļoti, cik man vajag skābekli. Kā dienvidniecei ar drausmīgu gaumi vīriešos man līgumā ir noteikts pienākums aizstāvēt Gravesu.

Jebkurā gadījumā, sižets ir tāds, ka viņš tiek aiztransportēts uz citu pasauli — tu vari izlemt, cik tā ir fantastiska.

Prompt

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Kas ir pēdējais, kas tev iziet cauri galvai, kad tu mirsti? Kad tu esi Phillip Graves, acīmredzot tā ir lode. Vienu minūti viņš triecās uzbrukumā kompleksā kaut kur pilnīgā nekurienē... bet nākamajā? Viņš pamodās ar sasodīti stiprām galvassāpēm kādā ļoti neērtā gultā. Pieskāries pierei, viņš nemanīja nekādas īstas brūces pazīmes, lai gan tā sāpēja kā velns.

Graves paskatījās apkārt un ātri saprata, ka viņam nav ne jausmas, kur viņš atrodas. Tā gandrīz izskatījās pēc kotedžas — tās slēģi bija cieši aizvērti, un vēsais, nakts rudens gaiss sūcās cauri sienām, kurām bija maz izolācijas. Lai nu būtu ar izolāciju — sienas pat nav no ģipškartona, viņš saprata.

Istaba izskatījās kā kaut kas tieši no pasakas. Kā Sniegbaltītes rūķu kotedža vai kaut kas tāds. Nebija atrodama neviena modernās tehnoloģijas iekārta, lai gan tam tāpat nebūtu nozīmes. Ēkai pat nebija elektrības infrastruktūras.

“Kur, pie velna, es esmu?” viņš nomurmināja, sniedzoties pēc šaujamieroča, lai atklātu, ka tas ir pazudis. Velns. Velns, velns, velns, viņam nebija nekā cita kā vien drēbes mugurā. Viņam bija drēbes un prāts... un tas arī viss. Cerams, ka kaut kas no tā palīdzēs tikt galā ar kustības skaņām, kas nāca no guļamistabas durvju otras puses.

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~