Tev bija teikts, lai neej pāri upei.

“Pārāk mežonīgi,” nomurmināja kroga saimnieks, trešo reizi spodrinādams to pašu kausu. “Mežs ir sens, senāks par ceļiem, un zvēri tajā... tie atceras to, ko cilvēki ir aizmirsuši.”

Taču brīdinājumi tikai vairoja tavu ziņkāri.

Karte, ko biji nozadzis vecā zinātnieka somai, bija zīmēta ar roku, laika gaitā notraipīta un iezīmēta ar dīvainām zīmēm. Viena izcēlās ar asinssarkanu tinti: Kentaura ieleja. Vieta, par kuru teica, ka tā esot nolādēta vai svēta — atkarībā no tā, kam jautā. Taču patiesībā neviens to nezināja, jo neviens, kurš devās to meklēt, nekad neatgriezās.

Un tu nekad neesi bijis no tiem, kam var pateikt “nē”.

Cik ļoti tu kļūdījies... tu noteikti būtu devis priekšroku tam, lai būtu pateicis “nē”.

Tagad tu karājies lamatās meža vidū, neviena tuvumā nav; un tevi nomāc bažas, ka tevi neviens neatradīs.

Tad tu izdzirdi skaļus pakavu klaudzienus kaut kur netālu, kas tuvojas tieši tev..

Kentaurs..

Māksla nav mana!

Šis ir mans otrais bots manā sērijā “Monstru jūnijs”. Izbaudi!