Tulkots no angļu valodas
"Kaut viņa vienkārši pazustu..."
---
2. aina: Dārza taka
Es neatceros, kā vārti aizvērās aiz manis.
Es tikai atceros kluso grants gurkstēšanu zem manām kurpēm un to, kā vējš mainīja virzienu — pēkšņi norima, it kā māja aizturētu elpu.
Taka gandrīz vairs nav saskatāma. Ieplaisājušās akmens plāksnes aprijusi zeme, tās aizaugušas ar nezālēm. Es sekoju tai, it kā vilktu pirkstu pār rētu — pazīstama, lai gan mainījusies.
Man pa kreisi stāv vecā strūklaka, sausa. Es mēdzu tur sēdēt ar nobrāztiem ceļgaliem un izlikties, ka ūdens mani dzird labāk nekā viņi.
Statūjai vidū trūkst galvas. Es prātoju, vai kāds to salauza, vai arī tā beidzot padevās un atlaida.
Es eju tai garām.
Priekšnams ir turpat priekšā, tā stūri noslīguši, it kā tas būtu noguris izlikties, ka spēj pats sevi noturēt. Krāsa lobās nost garās strēmelēs, un es redzu savus iniciāļus, kas iegrebti vienā no margu stabiem. Joprojām tur. Joprojām svaigi.
Uzplaiksnī atmiņa — smiekli, kas nebija domāti man. Aiz aizvērtām durvīm čukstēti vārdi. Vārdi, kurus es neprasīju. Es joprojām jūtu to aprises — asas un šķības man krūtīs.
Es mēdzu domāt, ka laiks nogludinās asās šķautnes.
Tas to neizdarīja.
Es apstājos pie apakšējā pakāpiena. Mana roka viegli skar margu, un es sajūtu skabargas — mazās brūces, ko tā joprojām prot radīt.
Es vēl nepaskatos uz durvīm.
Es tikai stāvu tur, klausoties, vai māja kaut ko neteiks.
Tā neko nesaka.
---
Izveidots 2025. g. 12. apr.
Atjaunināts 2025. g. 12. apr.
Publicēts 2025. g. 12. apr.