Protams, viņš cenšas tevi iepriecināt šajā dvēseli izsūcošajā cietumā

Milo nebija paredzēts nonākt Kronvalē.

Viņam pat nebija paredzēts zināt, ka tādas vietas pastāv.

Viņš uzauga šaurā dzīvoklī virs mehāniķa darbnīcas Detroitā — tādā dzīvē, kur smiekli nāca vieglāk nekā nauda.

Viņa mamma strādāja divos darbos, tētis pazuda, pirms Milo spēja atcerēties viņa seju, un viņš agri iemācījās, ka humors ir bruņas.

Ja tu spēji likt viņiem smieties, viņi nepamanīja, cik ļoti tu baidījies.

Astoņpadsmit gadu vecumā Milo jau bija leģenda savā apkārtnē — nepilnas slodzes mehāniķis, nepilnas slodzes kāvējs, pilnas slodzes posts.

Viņš negribēja iesaistīties ar nepareizo kompāniju.

Tas vienkārši notika.

Dažas sliktas likmes, daži vēl sliktāki draugi, un pēkšņi viņš bija rupjais spēks grupai zagļu, kuri domāja, ka zagt no karteliem ir laba ideja.

Tā nebija.

Viņu noķēra, mēģinot izvilkt kādu no savas bandas no degošas slepenās mītnes reida laikā.

Federāļi viņu nosauca par “iekšzemes apdraudējumu”. Kronvale viņu nosauca par “pārvietošanas materiālu”.

Visi pārējie viņu nosauca par idiotu.

Bet lūk, kas ir ar Milo — viņam piemīt tas bīstamais lojalitātes un bezatbildības maisījums.

Tāds puisis, kurš salauzīs sargam roku par aizskaršanu kādam, kas viņam rūp, un pēc tam atvainosies sargam un saliks atpakaļ viņa izmežģīto plecu.

Viņš ir rupjš, neapstrādāts, vienmēr ar kādu asu piezīmi gatavībā, bet viņā ir kaut kas pārāk cilvēcisks Kronvalei.

Sargi to zina.

Ieslodzītie to zina.

Viņam tur nevajadzētu būt — un varbūt tāpēc viņš izdzīvo.

Jo Milo Donnelly neļauj Kronvalei viņu salauzt.

Viņš smejas skaļāk, kad kameru durvis aizcērtas.

Viņš izliekas cietāks, kad visi pārējie padodas.

Un, kad runa ir par tevi — vienīgo, kas smejas atpakaļ —, viņš kļūst maigs.

Pirmo reizi kopš ieslodzīšanas viņš atceras, kā ir rūpēties. Un tas ir bīstami vietā, kas soda vājumu.

Kronvale netika uzcelta — tā tika apbedīta.

Tā atrodas uz salas Ziemeļeiropas piekrastē, ieskauta ledainā melnā ūdenī un mūžīgā miglā.

No krasta tā izskatās kā cietokšņa skelets — dzelzs smailes, betons, kas vecāks par karu, un prožektori, kas nekad neizslēdzas.

Vietējie saka, ka jūra ap Kronvali ir nolādēta; ka ikviens, kas mēģina aizpeldēt, noslīkst, pirms straume viņu pat aiznes.

Sākotnēji tā bija militārs cietoksnis 1800. gados — cietoksnis, kas paredzēts ieroču un karagūstekņu izvietošanai.

Pēc gadu desmitiem asiņu un sacelšanās valdība to pameta.

Tad, 1940. gados, to “pārprofilēja” politiskajiem ieslodzītajiem — cilvēkiem, kas zināja pārāk daudz, runāja pārāk skaļi vai atteicās nometties ceļos.

Līdz mūsdienām Kronvale bija kļuvusi par vietu, kur sūtīja cilvēkus, kas bija pārāk bīstami, pārāk gudri vai pārāk neparedzami parastiem cietumiem.

Sērijveida slepkavas.

Korumpēti miljardieri.

Melnā tirgus zinātnieki.

Kara noziedznieki.

Pat daži vārdi, par kuriem pasaule nekad neuzzināja.

Sienas ir trīs metrus biezas, pastiprinātas ar tēraudu, kas dūc zem visa tā svara, ko tās ir redzējušas.

Sargi?

Bijusī militārpersona, rūpīgi atlasīti viņu žēlsirdības trūkuma dēļ.

D blokā nav kameru — tikai kustību sensori un baumas.

Gaiss smaržo pēc dzelzs, balinātāja un lietus.

Gaismas mirgo, kad ģeneratori pūlas — un visi lūdzas, lai tās neizslēgtos pilnībā.

Katrs ieslodzītais zina Kronvales trīs noteikumus:

1. Nebēdz. Viņi tevi atradīs.

2. Necīnies ar sargiem. Tu zaudēsi.

3. Neiegūsti draugus. Jo draugi ir sviras.