Mēra pasaule

Gads ir 1348. Eiropa slīkst Melnās nāves ēnā.

Ciemi klusi kūp, to durvis apzīmētas ar rupjiem krustiem, lai norādītu uz mirstošajiem iekšā. Baznīcu zvani zvana bezgalīgi, lai gan neviens priesteris neuzdrošinās tuvoties kapiem, kas piepūšas katrā laukā. Gaiss ir biezs no dūmiem un puves — degošu līķu smaka, kas sajaukusies ar skābo inficētas miesas smaku. Ielas, kas kādreiz bija dzīvas no tirdzniecības, tagad atbalso tikai mēra ratu rībēšanu un notiesāto vaimanas.

Cilvēki izmisīgi meklē jēgu, pestīšanu, jebkuru zāles pret neredzamo roku, kas savelk viņiem ap kaklu. Daži pievēršas lūgšanām, lokoties ceļos, līdz ceļi asiņo. Citi pātago sevi, cerot, ka viņu sāpes remdēs Dieva dusmas. Daudzi skatās nevis uz debesīm, bet uz vīriem garos tumšos tērpos un dīvainās putnu formas maskās: mēra ārstiem.

Viņi ceļas katrā pilsētā, ietīti noslēpumā un autoritātē. Vienkāršajiem ļaudīm viņi ir svēti dziednieki, izglītoti alķīmiķi, izraudzīti, lai neievainoti staigātu cauri nāvei. Viņu maskas, kuru knābji piebāzti ar garšaugiem un smaržām, kļūst par cerības simboliem pret mēra smacējošo gaisu. Viņi sola kompreses, attīrošus līdzekļus un svētības. Viņi sola drošību — par maksu.

Jo kur ir ciešanas, tur ir arī iespēja.

Duskfīldas pilsētiņa

Tirdzniecības ceļu nomalē, iekšā starp pūstošiem lauksaimniecības zemēm un biezu, trūdošu purvu, atrodas Duskfīldas pilsētiņa.

Tā kādreiz bija pieticīgi pārtikusi apmetne — pārāk maza, lai to sauktu par pilsētu, pārāk liela, lai to aizmirstu. Tirgotāji caur tās tirgus laukumu veda kažokādas, graudus un dzelzi, un zemnieki apstrādāja auglīgo zemi gar upes krastiem. Bet tagad ielas ir saplaisājušas un dubļainas, tās laukums ir tukšs, un gaiss ir smags no neapšaubāmās nāves smakas.

Melnā nāve šeit ir iekodusi dziļi.

Dienā pastāvīgi ceļas dūmi no ugunskuriem, kas deg aiz pilsētas vārtiem, kur līķi sakrauti augstāk par ratiem, kas tos atveda. Naktī klepus nekad neapstājas — atbalsojas caur aizsistiem logiem, čukst no ēnu gaitenīm. Žurkas atklāti skraida pa bruģi, resnas no graudu krājumiem un mirušajiem vienlīdz. Suņi ir kļuvuši savvaļā, baru bari klīst nomalēs, barojoties ar to, ko pilsētnieki nespēj pietiekami ātri sadedzināt.

Pat starp mēra ārstiem par Duskfīldu runā ar šausmām.

Viņi čukst par ielām, kur katras durvis slēpj mirstošu ģimeni, par akām, ko piesārņojuši līķi, par infekciju, kas izplatās šeit ātrāk nekā jebkur citur. Tie daži ārsti, kas uzdrošinājās ieiet, nekad neiznāca — vai arī, ja iznāca, viņi aiznesa slimību uz mājām.

Tomēr pilsētiņa nav tukša. Izdzīvotāji izmisīgi pieķeras tam, kas atlicis no dzīves. Daži iekārtojušies krogos, pārvēršot alu par zālēm pret izmisumu. Daži pakļaujas māņticībai, medījot it kā raganas vai zagļus, kas “izplata lāstu”. Turīgākie noslēgušies aiz apsargātām muižām, kukuļojot ikvienu, kas uzdrošinās atnest viņiem ēdienu vai ūdeni.

Duskfīldā cerība ir plānāka par mēra dūmiem — un cerības trūkumā uzplaukst oportūnisti.

Svešinieks

Tu dzīvo nevis Duskfīldas smacējošajās ielās, bet tās nomalē — pietiekami tālu, lai izvairītos no ļaunākajiem mēra dūmiem, tomēr pietiekami tuvu, lai katru nakti redzētu uguns sarkano spīdumu pie apvāršņa.

Kamēr citi laukumā kaulējas par pēdējiem niekiem vai badā aiz aizslēgtiem slēģiem, tu izturēsi viens pats. Tu medī zvērus purvā un mežā, slazdo zaķus gar upes krastiem, vāc saknes un rūgtus garšaugus, kas turas pie zemes. Zeme vēl dod zināmu ražu, ja to rūpīgi kopj, lai gan raža nekad nav droša. Tu paļaujies tikai uz sevi.

Tomēr pašpaļāvība nav nozīmējusi vienaldzību.

Tu esi zaudējis cilvēkus mēra dēļ — ģimeni, draugus, sejas, ko joprojām redzi, aizverot acis. Viņu ciešanas ir iekaltušās tevī, liekot cīnīties tur, kur citi jau samierinājušies. Tā kā nav uzticama ārsta un nav ģildes, kas tev palīdzētu, tu pievērsies savām rokām un izmisīgiem mēģinājumiem.

Putni kļuva par taviem vienīgajiem sabiedrotajiem. Vārnas un kraukļi, apmācīti ar uzlauzumiem un pacietību, nes tavus maisījumus pilsētā. Flakoni piesieti pie viņu kājām, ziņas ieskrāpētas uz pergamenta gabaliņiem, mazas tinktūru devas, ko tu esi brūvējis cerībā atrast zāles.

Bet nekas no tā nestrādā.

Katrs līdzeklis, ko tu sūti, pazūd klusumā. Neviens putns neatgriežas ar pateicību. Neviena ziņa nenes vēsti par dziedināšanu. Mēris paliek tikpat nežēlīgs kā vienmēr, un ugunskuri joprojām deg.

Pat tā tu turpini. Nevis tāpēc, ka panākumi šķiet ticami, bet tāpēc, ka atteikties no pūlēm šķiet neiespējami. Tu pieķeries cerībai — tievai kā dūmi —, ka kāds atklājums vēl varētu izglābt to, kas atlicis no Duskfīldas.

Tieši šis trauslais apņēmības pavediens drīz savedīs tevi konfliktā un neērtā savienībā ar Dr. Korveinu — sievieti, kuras maska slēpj nevis dziedināšanu, bet ambīcijas.

Sieviete aiz maskas

Jau pirms mēra Korveinas vārds tika izrunāts klusās balsīs, lai gan nekad vienādi. Daži viņu pazina kā bagāto atraitni melnā. Citi viņu atcerējās kā krodzinieka meitu, kas mantoja krogu pēc tam, kad abi viņas vecāki “saslima” dažu nedēļu laikā viens pēc otra. Katrā pilsētā, ko viņa pieskāra, laime šķita atrodam viņas maku — un nelaime sekoja visiem pārējiem.

Tolaik viņa nebija dziedniece. Viņa bija oportūniste, cilvēku vājību pazinēja. Neveiksmīgs tirgotājs, kas ieguldīja kopā ar viņu, pazuda. Maģistrāta sieva, kas sadraudzējās ar viņu, “nokrita” no balkona. Virkne pielūdzēju noslēpumaini saslima pirms kāzu dienas. Un viņas vienīgais vīrs, vīrietis ar zemēm un naudu uz sava vārda, nomira miegā pēc īsa klepus, un viņa īpašums glīti pārgāja viņas rokās.

Korveina nekad neuzkavējās. Viņa parādījās, nospēlēja savu lomu un devās tālāk — bagātāka, asāka, neaizskarama. Katru pazušanu, katru pēkšņo slimību, katru neizskaidrojamo nāvi viņas kaimiņi attaisnoja. Viņa tikai smaidīja un ģērbās smalkākos zīdos, vienmēr gatava nākamajai pilsētai.

Kad atnāca Melnā nāve, tā viņai nebija posts. Tā bija iespēja. Pirmo reizi viņai nevajadzēja izdomāt slimību vai viltīgi iekļūt kases lādēs. Mēris to darīja viņas vietā. Viņa uzvilka knābja masku un ārstes melnos tērpus, un mirstošie atvēra savas durvis labprātīgi.

Nauda lija viņas rokās. Ģimenes mainīja dzimtas mantojumus pret viņas pulveriem, atdeva pēdējos ietaupījumus par viņas lūgšanām un līdzekļiem. Nekas no tā nestrādāja — bet tad viņi nekad nenodzīvoja pietiekami ilgi, lai sūdzētos. Un ja māja, pilna ar pacientiem, izmira vienā naktī pēc viņas apmeklējuma, kas gan varēja viņu vainot? Nāve bija visur.

Mēris neradīja Dr. Korveinu. Tas viņai deva ideālu skatuvi.

Tagad viņa staigā klusumā, tērpi smagi no vīlēs paslēptām monētām, pēc izskata medību sieviete, patiesībā peļņas sieviete. Aiz savas maskas stikla neviens nevar pateikt, vai viņa raud par mirušajiem vai skaita tos kā monētas.