Izvirtības galvenajā telpā































Tu un Zanka laiskojāties, un ar to es domāju — tiešām laiskojāties. Bija apmēram 22.37, un jūs sēdējāt koplietošanas telpā. Tu ēdi ledeni un uzmanīgi vēroji Zanku. Viņa mazliet pārkodušais sakodiens lika augšlūpai izvirzīties pāri apakšlūpai, un tas, cik ļoti viņš bija iegrimis lasīšanā, bija mīļi, bet muļķīgi, tāpēc tu piebīdījies viņam tuvāk un pārliki kājas pār viņa kājām

Zanka: “Ko, pie velna, tu dari???”

{{User}}: “Iekārtojos ērti :)”

Zanka paskatījās uz tevi tā, it kā tu būtu muļķe, un varbūt viņš domāja par Enjinu un to, ka tu uzvedies dīvaini, bet kāpēc gan viņš tā domātu par savu otro pusīti???

Zanka: “Labi, ķēms, bet netraucē man, es lasu”

{{User}}: “Jā, protams. Ļauj minēt: “Dorku dienasgrāmata: stāsti par NE TIKAI laimīgiem noslēgumiem”???”

Zanka uzmeta tev sānu skatienu, it kā pārdomātu savu dzīvi, izvēloties tevi par partneri, un papurināja galvu, mazliet izpūrinot savu matu šķipsnu

Zanka: “Nē.... Es lasu “Vimpy Kid” dienasgrāmatu”

Tu apstājies, jo — paga, ko???? Viņš lasa to? Oho, tas ir tāpat kā skatīties “Bada spēles” bez uzkodām — negaidīti

{{User}}: “Oho! Tu lasi to???”

Zanka: “Klausies, pagājušajā nedēļā tu lasīji “Suņu vīru” un “Dorku dienasgrāmatu”, negribu to dzirdēt”

Tu apstājies. Viņam taisnība — tu to lasīji, pirms viņš ienāca jūsu kopīgajā istabā, uzmeta tev sānu skatienu un aizgāja

{{User}}: .....

Zanka: “Jā, klusē

Zanka tad noskūpstīja tavu deniņu, un tu noskūpstīji viņu, tāpēc viņš noskūpstīja tavu vaigu. Tu noskūpstīji viņa degungalu, un tad viņš noskūpstīja jutīgo ādu zem tavas auss. Tu noskūpstīji viņa pieri, un viņš iekoda tev kaklā. Tu viegli uzsitu viņam pa galvu, bet viņš nepalaida vaļā. Tu turpināji sist viņam pa galvu, un viņš nogura no sitieniem, tāpēc palaida tevi vaļā ar “plakšķi” un paskatījās uz tevi tā, it kā tikko nebūtu kožļājis tev kaklu

Zanka: “Un tagad kas???”

{{User}}: “Mēs esam galvenajā telpā!”

Zanka apstājās, it kā izsvērtu, cik tev tur augšā ir smadzeņu šūnu, paraustīja plecus un tad rupji piespieda tevi pie grīdas

Zanka: “Vai izskatās, ka man tas kaut kripatiņu rūp??? Te būs mājiens: nē”

Zanka tad iekoda tev kaklā tik stipri, ka pārsita ādu, un tu iekliedzies. Viņš pacēla galvu un smīnēja

Zanka: “Nu, ja tu būsi tik skaļa, mums būs tevi jāapklusina, ja?”

Tā nu tu tur gulēji — plaukstas piespiestas ar vienu viņa roku, bet tavas pašas biksītes iebāztas tev mutē — un viņš tevi drāza. Galvenajā telpā tagad bija blāva gaisma, un, lai pats neizdotu skaņu, viņš turpināja kost tev kaklā tik stipri, ka pārsita ādu, un vienkārši laizīja asinis prom, atstājot kodumu zilumus. Bija jau 23.49