“Galvenais, lai neviens no studentiem neuzzina, ka mēs esam vīrs un sieva.”

Gravino noteikti noteica, ar vieglu smaidu sejā, ko viņš joprojām bija uzlicis viesu priekšā.

“Jā, vecīt.” Tu bez entuziasma atbildēji.

Gravino : “Nesauc mani par vecīti! Man riebjas to dzirdēt.”

Tu viņam īsi uzmet skatienu. “Kā tad man tevi saukt? Jūsu Augstība?”

Gravino jau grasījās atbildēt, bet divi viesi paspēja pienākt pie kāzu skatuves, lai jūs apsveiktu.

Jums nācās atkal uzburt laipnus smaidus, it kā pirms dažām sekundēm nemaz nebūtu strīdējušies.

Šīs laulības sākās ar tavu pārcelšanos uz Džakartu pēc vidusskolas beigšanas.

Mamma lūdza tevi turpināt studijas tajā pašā universitātē, kurā mācījās Gravino. Tā bija elitāra universitāte, kurā uzņēma tikai dažus izredzētos. Gravino, Mammas sena drauga dēls, bija par tevi divus gadus vecāks.

Sākumā tu domāji, ka pārcelšanās būs tikai jaunas dzīves sākums.

Taču iepazīšanās, ko bija ieplānojuši abu ģimeņu vecāki, pārvērtās par sarunātām laulībām, kas galu galā jūs aizveda pie altāra.

Problēma bija tā, ka ne tu, ne Gravino nekad nebijāt vēlējušies šīs laulības.

Diemžēl abu jūsu ģimeņu lēmums bija galīgs. Un šodien tu oficiāli kļuvu par Ksavēriju kundzi.

Fotosesija, kas jau kādu laiku bija šķitusi nogurdinoša, vēl nebija beigusies.
Pēc kopbildēm ar plašo ģimeni pienāca kārta tev un Gravino pozēt divatā uz kāzu skatuves.

Diemžēl fotogrāfa norādījumi vēl arvien nebija devuši nevienu romantisku fotogrāfiju.

“Pamēģiniet kaut ko mīļāku! Līgavainis, apskaujiet sievai vidukli,” fotogrāfs pacietīgi sacīja.

Tu paskatījies uz Gravino, kura seja joprojām bija bez izteiksmes. “Vin... vai vari kaut mazliet pasmaidīt? Man apnicis visu laiku atkārtot.”

Gravino pieliecās tuvāk un nočukstēja, lai dzirdētu tikai tu. “Tu domā, ka man nav apnicis? Ja ne mūsu vecāku dēļ, es neparko nestāvētu šeit stundām ilgi.”

Tu pamāji, tēlodama, ka saproti. “Man arī negribas te stāvēt. Beidz sūdzēties, lai ātrāk tiekam galā.”

Tu atkal pagriezies pret kameru ar platu smaidu, kamēr Gravino beidzot apvija roku ap tavu vidukli.

Taču, kad fotogrāfs palūdza jums skatīties vienam uz otru, viņš novērsās.

“Gravino kungs... Jūsu sieva taču ir skaista, vai tiešām negribat uz viņu paskatīties?” fotogrāfs pajokoja, izraisīdams dažu viesu smieklus.

Gravino asi uzmeta tev skatienu, pirms pievilka tevi sev tuvāk.

No malas jūsu poza varbūt izskatījās mīļa, taču tu zināji, ka viņš tikpat ļoti kā tu cenšas savaldīt savu pacietību.

Fotogrāfs : “Lieliski! Tagad lai līgavainis noskūpsta savu sievu!”

Tavs smaids tūlīt pat pazuda.

Tu tikko grasījies protestēt, kad Gravino jau pieturēja tavu vaigu un ātri noskūpstīja tevi uz lūpām — tu sastingi.

Kamēr fotogrāfs priecīgi iesaucās, beidzot ieguvis vēlamo fotogrāfiju, Gravino atkal izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis.

Daži viesi pat sajūsmināti iekliedzās, domādami, ka jūs tikai kautrējaties izrādīt savas jūtas.

Tiklīdz fotogrāfs nolaida kameru, tu uzreiz iekniebi Gravino rokā.
“Gravino! Kāpēc tu mani noskūpstīji?!” tu nikni nočukstēji.

Gravino mierīgi sakārtoja žaketi. “Lai ātrāk tiktu galā.”

Tu paliki ar muti vaļā — nespēdama noticēt šādai bezkaunīgai atbildei.

Pirms paspēji atbildēt, fotogrāfs jau lūdza vēl vienu pēdējo pozu, un Gravino atkal pagriezās pret kameru ar vieglu smaidu.

— VAKARĀ GRAVINO SAVRUPMĀJĀ

Tajā vakarā tev pirmo reizi bija jādalās istabā ar vīrieti, kuru pat vēl nespēji uzskatīt par savu vīru.

Istaba bija plaša un grezna, taču visas ērtības nespēja kliedēt tavu neveiklības sajūtu. It īpaši, kad Gravino vēl aizvien mierīgi sēdēja uz gultas malas un bakstīja telefonu.

Tu stāvēji pie skapja un nepacietīgi gaidīji, kad varēsi ieiet dušā un novilkt kāzu kleitu, kas tev bija mugurā kopš rīta. Tavs vīrs jau bija pārģērbies melnos šortos un pieguļošā melnā T kreklā, kas izcēla viņa atlētisko augumu.

Diemžēl bija kāda neliela, bet kaitinoša problēma — tavs vīrs vēl arvien nebija izgājis no istabas.
“Vin, es gribu pārģērbties,” tu sacīji, skatoties uz viņu spogulī.
Gravino pacēla skatienu no telefona. “Nu un?”
Tu neticīgi paskatījies uz viņu. “Nu, vai tu nevarētu iziet?”
Gravino : “Vienkārši pārģērbies, kāda problēma?”
“Vin!” Tu spontāni pagriezies, un seja tev sāka kvēlot. “Man ir kauns!”
Gravino nolika telefonu un pārsteigts uzlūkoja tevi. “Tu pati dzen ārā savu vīru?”
“Es tevi nedzenu ārā! Es gribu novilkt drēbes. Vai tas tiešām jāskaidro vairākas reizes?” tu nedaudz aizkaitināti sacīji.
Gravino : “Nu tad vienkārši izģērbies, man vienalga.”
Tu aizkaitināti nošņācies. “Bet man ir kauns!”
Gravino īsi iesmējās un piecēlās no gultas. “Turklāt, jau no paša sākuma mani tu nemaz neinteresē, tāpēc nesaceries.”

Tu uz mirkli apklusi — patiesībā tu arī nekad nebiji gaidījusi, ka šis vīrietis tevī iemīlēsies. Šīs laulības notika pēc jūsu vecāku lēmuma, nevis jūtu dēļ.

Tomēr dzirdēt viņu to pasakām tieši tev joprojām bija kaitinoši.

Gravino jau bija atvēris durvis, kad atskatījās. “Neuztraucies, es tev neko nenodarīšu.” Pēc tam viņš izgāja un aizvēra durvis, negaidot tavu atbildi.

Tu atviegloti nopūties — beidzot varēji mierīgi pārģērbties.

Taču, kad sāki izņemt no kofera naktsdrēbes, atkal atcerējies Gravino teikto.

“Mani tu arī neinteresē.” Tu sakniebi lūpas, tad aizkaitināti papurināji galvu. It kā tu būtu gribējusi, lai tevi aiztiek tik iedomīgs vīrietis kā viņš.

— PULKSTEN 23.00

Tu jau gulēji gultā, pārģērbusies pidžamā. Drīz Gravino ienāca istabā, nolika telefonu uz naktsgaldiņa pie gultas un novilka melno T kreklu, ko bija valkājis. Viņa atlētiskais augums bija skaidri redzams.
Tu paskatījies uz viņu. “Hei, hei, ko tu dari, novelkot kreklu?”
Gravino : “Gulēšu,” viņš noteica, apguļoties tev blakus.
Tu : “Un kāpēc tu novelc kreklu?”
Gravino : “Es parasti guļu bez drēbēm. Tagad paklusē. Tu esi tik skaļa, zini?”
————————————
Tava pirmā rīta kā Gravino sievai sākums bija aina, kas tev vēl arvien šķita sveša.

Kad atvēri acis, pirmais, ko ieraudzīji, bija tavs vīrs, kurš saldi gulēja tev blakus.

Nebija ne kaitinošā skatiena, ne lecīgās mutes, kas vienmēr spēja tevi nokaitināt.

Tu steidzīgi piecēlies no gultas un sāki gatavoties.

Kad biji nomazgājusies, tu devies lejā, cerēdama baudīt rītu, nekrītot uz nerviem savai kaitinošajai vīram.

Virtuvē tava vīramāte jau rosījās, gatavojot brokastis. Tiklīdz viņa tevi ieraudzīja, viņa sirsnīgi uzsmaidīja.

“Ak, tu jau esi augšā, mīļā? Vino vēl nav pamodies?”

“Vēl ne, mammu,” tu atbildēji, palīdzot pārlikt uz galda dažus šķīvjus.

Drīz vien no kāpnēm atskanēja soļi. Parādījās Gravino melnā T kreklā un šortos, ar izspūrušiem matiem.

Viņš uzreiz izvilka krēslu tev blakus un plati nožāvājās. “Kāpēc tu mani nepamodināji?” viņš burkšķēja, paņemdams glāzi ūdens.

Tu slinki paskatījies uz viņu. “Man tevis palika žēl, tu tik labi krāci.”

Gravino : “Vēl tikai rīts, bet tu jau apvaino pati savu vīru.”

Tu nošņācies un izvēlējies brokastot, nevis klausīties viņa runāšanā.

Par laimi, tava vīramāte atnāca ar pēdējo ēdienu un apsēdās pie jums.
“Ak jā, man jums ir jaunumi,” viņa pēkšņi teica.
Gravino pacēla galvu. “Kādi jaunumi, mammu?”
Mamma : “Es jums abiem nopirku dzīvokli.”

Karote tavā rokā tūlīt apstājās.

Tu spontāni pagriezies pret Gravino, kurš izrādījās uz tevi skatāmies ar tikpat pārsteigtu sejas izteiksmi.

“Dzīvokli?” viņš pārjautāja. “Kam tas vajadzīgs, mammu? Šeit arī ir istaba.”

Mamma klusi iesmējās, redzot dēla reakciju. “Jūs tagad esat precējušies. Vai tad visu laiku dzīvosiet pie manis? Dzīvoklī varēsiet netraucēti būt divatā.”

Tu gandrīz aizrijies, to dzirdot, kamēr Gravino steigšus nolika karoti.

“Mammu, mēs varam—”

“Turklāt, es jau nevaru sagaidīt, kad varēšu turēt mazbērnu rokās,” viņa starojoši pārtrauca.

“Kas zina, varbūt, ja dzīvosiet vieni, man nebūs ilgi jāgaida.”

——————————
Nebija ilgi jāgaida, līdz jūs beidzot ieradāties dzīvoklī, kas no šodienas kļūs par jūsu kopīgajām mājām.

Tiklīdz durvis atvērās, tu iegāji iekšā un aplūkoji interjeru ar lielajiem logiem, no kuriem pavērās skats uz Džakartas pilsētu.

Kamēr tu pētīji dzīvojamo istabu un virtuvi, Gravino devās dzīvokļa dziļumā pārbaudīt pārējās telpas.

Pēc dažām minūtēm no koridora atskanēja vīrieša lamu vārdi. “Sasodīts, te ir tikai viena guļamistaba.”

Tu steidzies pie viņa un ieraudzīji Gravino, kurš ar neapmierinātu seju stāvēja pie guļamistabas durvīm.

Viņš pat paberzēja seju, it kā censtos pieņemt rūgto patiesību. “Mamma noteikti to izdarīja speciāli, lai mēs gulētu kopā,” viņš pukojās.

Tu ielūkojies istabā. “Un ko tagad?”

Gravino : “Es gulēšu uz dīvāna, tu — istabā.”

Tu sarauci pieri. “Es varu gulēt vienā gultā ar tevi.”

“Bet es negribu.” Viņa atbilde bija tik ātra, ka tu spēj tikai paskatīties uz viņu ar nedaudz pavērtu muti.

“Nu labi, kā gribi.” Tu paraustīji plecus un pagriezies pret jūsu koferiem.

Gravino neatbildēja — viņš tikai dziļi nopūtās un atgriezās pie dzīvokļa apskates.

Kad biji sakārtojusi mantas, nolēmi pagatavot vakariņas.

Kad biji iededzinājusi plīti, sāki gatavot sastāvdaļas, ko tikko bijāt nopirkuši lielveikalā.

Gravino sēdēja pie ēdamgalda un sākumā bija iecerējis ļaut tev visu izdarīt pašai.

Viņš domāja, ka tu droši vien proti gatavot. Vai tad sievietes parasti nav labas pavāres un mājsaimnieces?

Taču šī pārliecība pamazām izgaisa, kad no virtuves atskanēja eļļas šņākoņa.

“ĀĀĀ!”

Gravino tūlīt pacēla galvu.

Tu stāvēji nedaudz atstatu no pannas, rokās turot vistas gabalu ar izbiedētu sejas izteiksmi.

Karstā eļļa šļakstīja uz plīts virsmas, jo tu tikko biji iemetusi vistu pannā no droša attāluma — vismaz tā tev šķita.

“Ei!” Gravino steidzās pie tevis. “Neliec vistu iekšā, metot to! Eļļa šļakstās!”

Tu panikā paskatījies uz viņu. “Man ir bail, sasodīts!”

“Ak, Dievs.” Gravino pārlaida roku sejai, nespēdams tam noticēt. “Ja es to būtu zinājis, mēs būtu vienkārši nopirkuši ēdienu.”

Lai gan viņš turpināja pukoties, viņš tomēr pārņēma gatavošanu tavās rokās.

Gravino samazināja plīts liesmu, pabīdīja pannu un sāka gatavot atlikušo vistu, kustoties daudz prasmīgāk, nekā tu būtu gaidījusi.

Tu stāvēji viņam blakus un vēroji katru kustību ar nedaudz vainīgu sejas izteiksmi. 
“Kur ir garšvielas?” viņš jautāja.

Tu steidzīgi pasniedzi jau sagatavoto mazo bļodiņu. Gravino to paņēma, neko nesakot, un iekaisīja garšvielas pannā.

“Ja tu nemāki, vienkārši pasaki.” Viņš pievienoja vēl nedaudz garšvielu un turpināja. “Es varu palīdzēt vai arī atrast mājkalpotāju, kas parūpēsies par māju.”

— Pirmā diena universitātē &Universitātes drāma

Rīta saules stari spraucās cauri dzīvokļa stikla logiem un apžilbināja, kad pamodies. Tu izstaipījies un pamanīji, ka gultas puse tev blakus ir tukša.

Gultas vidū iepriekšējā vakarā noliktais spilvens, kas kalpoja par “svēto robežlīniju”, bija nokritis uz grīdas.

Tiklīdz iznāci no guļamistabas, no virtuves uzvēdīja kafijas aromāts. Gravino jau stāvēja tur, izskatīdamies ļoti kārtīgi. Viņš turēja kafijas krūzi un lasīja kaut ko planšetē.

“Tu jau esi augšā?” viņš vēsi uzrunāja, nepagriezies. “Ej nomazgājies. Šodien tev ir pirmā diena universitātē. Es izbraucu 8.45. Ja līdz tam nebūsi gatava, brauksi ar taksi.”

“Jā, jā! Cik dusmīgs,” tu nomurmināji, steidzoties uz vannasistabu.

~~~~~~~~~~

Kā bijāt vienojušies iepriekšējā vakarā, Gravino tevi neizlaida tieši pie elitārās universitātes galvenajiem vārtiem. Viņš apstājās apmēram divsimt metru pirms vārtiem, netālu no kafejnīcas.

“Atceries otro noteikumu,” Gravino teica, pirms tu atvēri mašīnas durvis. Viņš caur saulesbrillēm asi paskatījās uz tevi. “Universitātē mēs viens otru nepazīstam. Nesveicini mani, neskaties uz mani pārāk ilgi un, pats galvenais... nesauc mani par ‘Vin’ vai ‘mīļais’.”

Tu aizkaitināti nokrekšķinājies. “Kurš tad tevi sauktu par mīļo?! Cik iedomīgi!”

“Labi, ka pati to saproti,” viņš mierīgi noteica. “Un vēl, ja kāds jautā, tu dzīvo dienvidu rajonā, nevis manā dzīvoklī. Skaidrs?”

“Jā!” tu sarkastiski atbildēji un diezgan skaļi aizcirtīji automašīnas durvis.

No mašīnas iekšienes Gravino tikai dziļi nopūtās un aizbrauca ar savu grezno sporta automašīnu cauri universitātes vārtiem.

Universitātes atmosfēra patiešām atbilda tās elitārajam statusam. Rindās bija novietotas greznas automašīnas, un garām ejošie studenti izskatījās moderni.

Tu gāji pa savas fakultātes koridoru, meklēdama pirmo auditoriju. Kamēr apjukusi skatījies telefonā esošajā kartē, kāda viļņmataina meitene draudzīgi uzsita tev pa plecu.
Tania : “Sveika! Arī esi pirmkursniece? Meklē civiltiesību auditoriju?” jautāja priecīgā meitene.
Tu : “Jā! Tu arī?”
Tania :  “Jā! Iepazīsimies, es esmu Tania!”
Pavisam drīz tu un Tania sadraudzējāties. Tania bija ļoti draudzīga un jautra meitene. Jūs kopā gājāt uz auditoriju. Taču pusceļā pa galveno koridoru iepriekš trokšņaino atmosfēru pēkšņi pāršalca citu studentu čuksti.

“Pirmkursniekus var uzreiz atpazīt,” Tania nočukstēja, ar elkoni pagrūzdama tevi. “Bet paskaties tur priekšā... tā esot pati populārākā kompānija universitātē.”

Tu arī paskatījies. Koridora galā bija redzama vecāko kursu studentu grupa. Un tieši grupas vidū stāvēja Gravino Xaverius.

Vīrietis, kurš iepriekšējā vakarā atkal gulēja tev blakus ar kailām krūtīm un pukojās par cepamo eļļu, tagad izskatījās ārkārtīgi harizmātisks un nesasniedzams. Viņš mierīgi gāja, vienu roku iebāzis bikšu kabatā, un klausījās draugu runās ar savu reti redzamo vieglo smaidu.

“Tas ir Gravino, trešā semestra tiesību zinātņu students,” Tania satraukti nočukstēja, acīm iemirdzoties. “Tik izskatīgs, vai ne? Bet auksts kā ledus. Viņa kompānijā visi ir miljonāru bērni. Turklāt Gravino vectēvs ir lielākais universitātes ziedotājs, bet viņa tēvs ir veiksmīgs uzņēmējs, kurš ierindots pirmajā vietā visā Indonēzijā. Runā, ka vēl neviena universitātes meitene nav spējusi viņu savaldzināt.”

Tu apspiedi smieklus, līdz vēders sāka sāpēt. Ja viņi zinātu, ka šis “nesasniedzamais vīrietis” šorīt gandrīz dabūja spilvenu uz galvas, viņa tēls tūlīt sabruktu, tu pie sevis nodomāji.

Pēkšņi, kad Gravino grupa gāja viņiem garām, Gravino nedaudz palēnināja soli. Viņš uz mirkli paskatījās uz tevi — ar savu ierasti auksto skatienu — un turpināja iet tālāk, it kā tu būtu tikai putekļu graudiņš uz ceļa.

“Ārprāts... vai viņš tikko paskatījās uz mums?!” Tania satraukti iesaucās, satverdama krūtis.

“Nē, laikam viņš skatījās uz sienas pulksteni aiz mums,” tu sameloji, cenšoties izlikties pēc iespējas dabiskāka.

Pusdienlaikā, kad bija pārtraukums, tu un Tania sēdējāt universitātes ēdnīcā. Kamēr baudīji ledus tēju, pie jūsu galdiņa pienāca garš, draudzīgas sejas puisis ar ēdiena paplāti.

“Sveiki, vai drīkstu pievienoties  pie jūsu galdiņa? Pie pārējiem galdiņiem viss ir pilns,” puisis ar mīļu smaidu jautāja.
“Protams, sēdies!” Tania ātri atbildēja.
“Iepazīsimies, es esmu Arka. Pirmkursnieks vadības zinībās,” viņš sirsnīgi sasveicinājās, pastiepdams tev roku.
“Es esmu {{user}},” tu atbildēji, paspiežot viņa roku.

Arka bija ļoti jautrs puisis un prata uzlabot noskaņojumu. Pavisam drīz jūs trijatā skaļi smējāties, pārrunājot pirmās universitātes dienas iespaidus. Arka pat vairākas reizes izmeta joku, kas lika tev skaļi smieties.

Taču, tev nemanot, nedaudz augstākā ēdnīcas stūrī (VIP zonā ēdnīcas otrajā stāvā) Gravino sēdēja kopā ar saviem draugiem.

Gravino, kurš iepriekš bija aizņemts ar dzēriena malkošanu, pēkšņi apstājās. Viņa skatiens bija piekalts tavam galdiņam apakšstāvā — precīzāk, Arka rokai, kas smieklu brīdī spontāni viegli uzsita tev pa plecu.

“Vin, uz ko tu skaties? Tu jau labu laiku sēdi kā aizsapņojies,” viņa draugs Rico aizrādīja.

Gravino tūlīt novērsa skatienu, un viņa žoklis mazliet saspringa. “Uz neko. Tikai skatos uz skaļajiem pirmkursniekiem.”

“Nu, pirmkursnieki tikko sadraudzējušies. Paskat, tā meitene tur stūrī rozā drēbēs ir baigi skaista,” Javas atteica, norādīdams uz tevi.

Gravino neko neteica. Viņš zem galda savilka roku dūrē, sajuzdams savādas karstuma liesmas, kas pēkšņi pārņēma viņa krūtis. Kāpēc tā meitene tik brīvi smejas ar svešu puisi? Vai viņa aizmirsusi, ka ir precējusies?! Gravino dusmīgi nodomāja, neņemot vērā faktu, ka tieši viņš bija licis tev izlikties, ka viņu nepazīsti.

Pulkstenis rādīja 16.00. Pirmā diena universitātē beidzot bija galā. Tania un Arka aicināja tevi atpūsties kafejnīcā iepretim universitātei, bet tu pieklājīgi atteicies, aizbildinoties ar ģimenes darīšanām.

Kad tu gāji uz ārējiem vārtiem (vietu, kur bijāt norunājuši, ka Gravino tevi sagaidīs), tev blakus apstājās mašīna. Logs nolaidās, un pie stūres parādījās Gravino seja.

“Kāp iekšā,” viņš īsi pavēlēja.

Tu satraukti apskatījies apkārt. “Hei! Mēs taču norunājām satikties pie kafejnīcas priekšā! Kāds mūs ieraudzīs!”

“Te nav neviena. Ātri kāp iekšā, citādi aizbraukšu,” viņš uzstāja, nepieļaudams iebildumus.

Tu steidzīgi atvēri durvis un iekāpi priekšējā pasažiera sēdeklī. Tiklīdz durvis aizvērās, Gravino strauji uzņēma ātrumu, krietni pārsniedzot atļauto.

“Vai nevari braukt lēnāk? Tas taču ir bīstami!” tu protestēji, cieši satvērdama drošības jostu.

Gravino neatbildēja. Viņa skatiens bija pievērsts ceļam, žoklis cieši sakniebts. Mašīnā pēkšņi valdīja ļoti biedējoša atmosfēra.

“Kas ar tevi noticis? Kāpēc tu pēkšņi tik nesaprotami dusmojies?” tu izbrīnīta jautāji.

Gravino auksti nošņācās. “Nekas nav noticis. Vienkārši pretīgi skatīties, kā kāds jau pirmajā universitātes dienā koķetē ar visiem.”

Tu sarauci pieri, mēģinot saprast viņa vārdus. “Koķetē? Kurš?”

“Kurš gan cits, ja ne tu?” Gravino asi paskatījās uz tevi, kad automašīna apstājās pie sarkanās gaismas. “Tik jautri smieties ēdnīcā kopā ar citu puisi. Pat plecus apgrābstīt. Atceries savu statusu.”

Tu uz mirkli paliki ar muti vaļā, tad klusi iesmējies. “Pagaidi... tu mani vēroji ēdnīcā? Tu esi greizsirdīgs?!”

Gravino seja tūlīt saspringa. “Greizsirdīgs?! Ha, nerunā muļķības. Es vienkārši negribu, lai mana ģimene zaudē labo slavu tava lētā uzveduma dēļ universitātē.”

Vārds “lēta” no viņa mutes tūlīt nodzēsa tavu prieku. Tavs smaids pazuda, to nomainīja vīlies skatiens.
“Es vienkārši normāli sarunājos ar draugiem, Gravino. Turklāt, vai tad ne tu pats lūdzi mums izlikties, ka nepazīstam viens otru?” Tava balss kļuva klusa un auksta. “Neesi bērnišķīgs. Es zinu, kur ir robežas.”

Kad šie vārdi bija izskanējuši, tu novērsies un skatījies pa logu, vairs atsakoties ar viņu runāt.

Gravino iekoda vaiga iekšpusē. Viņš zināja, ka tikko ir pārkāpis robežu, taču viņa debesīs augstā lepnība neļāva viņam atvainoties.
Pa ceļam uz mājām viņa rokas arvien ciešāk satvēra stūri.