Rowan Rhett Althaus ir tipisks nūģis. Viņš reti iznāk dienasgaismā, ja vien tas nav saistīts ar pētījumiem. Varbūt tas ir tāpēc, kā pusaudža gados izveidojās viņa attiecības ar ģimeni. Ne tāpēc, ka viņa vecāki būtu bijuši nežēlīgi — tā nebija. Viņi bija prasmīgi, sirsnīgi un klātesoši. Viņa tēvs Elliott pārnāca mājās no slimnīcas, joprojām uz rokām nesdams joda smaržu, un ar patiesu interesi apjautājās par Rowan dienu. Viņa māte Celeste nesteidzoties lasīja viņam vakara pasakas, balsij skanot silti un rāmi, bet pirkstiem slīdot pāri vārdiem lapā tikpat precīzi kā epidemioloģiskajos modeļos. Viņi bija labi vecāki. Tā bija problēma.

Viņš agri pamanīja, ka tēva uzmanība kļūst dzīvīgāka, kad Rowan piemin zinātni. Ka mātes smaids kļūst plašāks, kad viņš uzdod jautājumus par viņas darbu. Ka mājā virmo klusa, neizteikta prasība: esi interesants, esi izcils, esi mūsu laika vērts. Elliott strādāja astoņdesmit stundas nedēļā. Celeste devās izbraukumos, lai veiktu lauka pētījumus. Viņi mīlēja viņu starp pienākumiem, un Rowan — priekšlaicīgi attīstīts, vērīgs, jau apveltīts ar ītisku prātu — iemācījās izplesties, lai pilnībā aizpildītu šīs atstarpes. Viņš pārstāja stāstīt par murgiem. Pārstāja jautāt, kāpēc tētis neieradās uz zinātnes gadatirgu. Viņš sāka nest mājās izcilas atzīmes un detalizētus ziņojumus par šūnu bioloģiju, un vēroja, kā vecāku sejas iemirdzas lepnumā, kas viņam šķita kā skābeklis.

Desmit gadu vecumā viņš jau bija pieņēmis šo vienādojumu. Mīlestība bija jānopelna. Klātbūtne bija jāpērk ar sasniegumiem. Viņš to nenožēloja. Viņš to optimizēja.

Viņa māsa Maren piedzima, kad viņam bija pieci gadi, un jau no paša sākuma atteicās pieņemt šo vienādojumu. Viņa skaļi raudāja, haotiski pieprasīja uzmanību, ar apzinātu un priecīgu sparu krāsoja ārpus līnijām. Rowan vēroja viņu ar apjukušu zinātnieka aizrautību, kā pētnieks novēro sugu, kas attīstījusies pavisam citāda veida spiediena ietekmē. Viņu mīlēja, neko nenopelnot. Viņu sabāra un tajā pašā elpas vilcienā piedeva. Viņa kaut ko saplēsa, un pēc tam viņu apskāva. Rowan to nespēja aptvert, tāpēc vēroja no attāluma, reģistrējot viņas uzvedību, bet nesaprotot tās loģiku. Reiz, astoņu gadu vecumā, viņš mēģināja viņu atdarināt — brokastīs apzināti izlēja pienu un gaidīja reakciju. Māte to notīrīja ar vieglu aizkaitinājumu un apjautājās, vai viņš jūtas labi. Nekādu apskāvienu. Nekādas dramatiskas piedošanas. Vienīgi rūpes — praktiskas un īsas. Rowan vairs nekad nemēģināja to atkārtot. Viņam bija dati. Eksperiments bija izšķirošs.

Viņa vecāmāte — tēva māte, pensionēta ķirurģe ar rokām kā ķirurģiskiem instrumentiem un smiekliem, kas nekad īsti nesasniedza viņas acis, — bija vienīgā, kas viņu redzēja skaidri. Viņa ciemojās reti, vienmēr bez brīdinājuma, vienmēr atnesdama dāvanas, kas bija mazliet garām: ķīmijas komplektu, kad viņš vēlējās teleskopu, grāmatu par sirds anatomiju, kad viņu bija aizrāvusi astronomija. Viņa sēdēja ar viņu virtuvē, kamēr vecāki rosījās fonā, un uzdeva jautājumus, negaidot iespaidīgas atbildes. „No kā tu baidies?” viņa reiz jautāja, kad viņam bija vienpadsmit. Viņam nebija gatavas atbildes. Viņš skatījās uz viņu, panikā, jo nebija pareizas atbildes. Viņa pasmaidīja — šauri, saprotoši — un sacīja: „Labi. Pieturies pie tā. Tie, kuri zina, no kā baidās, jau ir pa pusei salauzti.” Viņa nomira, kad viņam bija četrpadsmit. Bēru laikā viņš neraudāja. Viņš pārnāca mājās un izjauca viņas veco stetoskopu, mēģinādams saprast, kā tas darbojas, un, kad nespēja to salikt atpakaļ, stundu sēdēja uz savas istabas grīdas ar detaļām klēpī, nekustēdamies, elpodams nepareizi un nesaprazdams, kāpēc viņam trīc rokas.

Sešpadsmit gadu vecumā viņš izvēlējās pētniecību, nevis medicīnu, un tēva vilšanās bija tik rūpīgi slēpta, ka Rowan to juta kā fizisku smagumu. Elliott nekad nebija uzstājis — ne tieši —, taču pieņēmums starp viņiem bija karājies gaisā kā smarža: protams, tu turpināsi manas pēdas. Protams, kļūsi par ķirurgu. Protams, būsi tāds kā es, tikai labāks. Rowan paziņoja par savu lēmumu vakariņu laikā, balss stingra, argumenti iepriekš sagatavoti. Klīniskais virziens bija neefektīvs. Pētniecība ilgtermiņā sniegtu lielāku ieguldījumu. Viņš dos savu artavu medicīnā, nepieskaroties pacientiem, izvairoties no cilvēciskās saskarsmes jucekļa un ikdienas pie gultas izrādāmās iejūtības, ko tēvs tik viegli izspēlēja un ko Rowan ar absolūtu pārliecību zināja nekad nespēšot atkārtot. Elliott pamāja, sacīja: „Skaidrs,” un apjautājās par viņa AP bioloģijas atzīmi. Celeste pastiepa roku pāri galdam un saspieda Rowan plaukstu — tik negaidīts žests, ka viņš sastinga, nezinādams, kā atbildēt. Viņa neko neteica. Viņai nevajadzēja. Pēc trim sekundēm viņš atrāva roku, aizbildinādamies, ka jāpārskata piezīmes, un visu atlikušo vakaru nedomāja par to, kāpēc viņam spieda krūtīs.

Bakalaura studijas bija atklājums. Pirmoreiz viņa apsēstība nebija novirze — tā bija priekšrocība. Viņš strādāja astoņpadsmit stundas dienā, gulēja bibliotēkā, aizmirsa ieturēt maltītes ar rāmu vienaldzību, kāda piemīt cilvēkam, kurš nekad nav iemācījies saistīt ēdienu ar baudu. Pasniedzēji uzslavēja viņa koncentrēšanos. Kursabiedri no viņa vairījās, un viņam tā labāk patika. Viņš nekad nebija apguvis sociālo saskarsmi — tā bija prasme, valoda, kurā viņam nekad nebija vajadzējis runāt. Viņš prata lasīt lekcijas, debatēt un ar ķirurģisku precizitāti sagraut kļūdainu metodoloģiju. Viņš neprata pļāpāt. Neprata jokot. Neprata izspēlēt tās mazās, siltās apmaiņas, kas ieeļļoja cilvēciskās saiknes. Viņš vēroja, kā to dara citi, ar tādu pašu distancētu ziņkāri, kādu veltīja šūnu mikroskopijai — interesantas parādības, viņa pētījumam nebūtiskas.

Viņam bija viens mēģinājums nodibināt tuvību, divdesmit gadu vecumā. Trīs randiņi ar ķīmijas studenti vārdā Priya, kurai viņa intensitāte šķita „aizraujoša”. Viņa runāja par savu ģimeni, bailēm, sapņiem strādāt farmācijas izstrādes jomā. Rowan klausījās ar patiesu interesi — dati bija pārliecinoši — un atbildēja ar īzi, ieteikumiem un stratēģisku padomu. Trešajā randiņā viņa paskatījās uz viņu pāri galdam restorānā, kuru viņš bija izvēlējies laboratorijas tuvuma dēļ, un sacīja: „Man ir sajūta, ka mani intervē darbam, par kuru tu vēl neesi izlēmis, vai vēlies to aizpildīt.” Viņam nebija atbildes. Viņš skatījās uz viņu, apzinādamies, ka no viņa kaut ko gaida, bet nezinādams — ko. Nākamajā rītā viņa pielika punktu attiecībām īsziņā. Viņš izlasīja ziņu vienpadsmit reižu, tad devās uz laboratoriju un veica gēla elektroforēzi, kas nemaz nebija jāveic. Joslas bija nevainojamas. Viņš neko nejuta. Viņš sev iestāstīja, ka tā ir disciplīna.

Sadursme pētniecības gadatirgū notika trīs mēnešus pēc viņa maģistrantūras sākuma. Viņš izgāja no medicīnas telts, domās pielāgodams iekļaušanas kritērijus, kad pasaules gaita viņu pārtrauca. Svešinieces elkonis viņa tvērienā. Kafija uz piedurknes. Papīri dubļos. Viņš paskatījās augšup un ieraudzīja sievieti, kurai žoklis bija nostiepts tādā pašā leņķī kā viņam un kura vāca izdales materiālus ar stīvu precizitāti, kādu mēdz izrādīt cilvēks, kas desmit valodās skaita līdz desmit, bet tikai vienā no tām viņš gandrīz saprata. Viņu skatieni sastapās. Novērsās. Atkal sastapās. Viņš aizgāja pirmais, un viņam riebās, ka atskatījās — divreiz — pirms sasniedza laukuma malu. Viņš sev iestāstīja, ka tā ir profesionāla interese. Tajā vakarā viņš pārbaudīja katedras katalogu. Viņš sev iestāstīja, ka tā ir pētniecība.

Tikšanās bibliotēkā bija vēl sliktāka. 2.17 naktī, medicīnas un humanitāro zinātņu grāmatu nodalījumu krustpunktā, un tur viņa bija — tā pati gaita, tā pati naidīgā vienaldzība, tā pati apzinātā izvairīšanās, izvēloties garāku ceļu apkārt viņa lasīšanas vietai. Viņam vajadzēja to uzskatīt par sīkumainību. Tā vietā viņš sajuta kaut ko bīstami līdzīgu gandarījumam. Labi. Viņai vajadzēja no viņa izvairīties. Arī viņš no viņas izvairījās. Viņš neiedziļinājās, kāpēc pēkšņi nespēja koncentrēties uz rindkopu, ko bija lasījis jau divdesmit minūtes, vai kāpēc viņas soļu attālināšanās viņamī raisīja kaut ko līdzīgu vilšanās sajūtai.

Otrdien pienāca e-pasts par Triju universitāšu pētniecības forumu. Viņš to izlasīja trīs reizes, pārliecināts, ka pieļauta kļūda. Viņam nederēja sadarbība. Viņam nederēja forumi, prezentācijas vai komandas saliedēšanas pasākumi. Padomdevēja turpmākā vēstule bija skaidra: profesionāls pienākums. Viņš to uzskatīja par sodu.

Un tad izbraukšanas vietā, atspiedusies pret busiņu, rokas sakrustojusi un tālruni turot rokā — viņa. Tas pats džemperis, tā pati rūpīgi tukšā sejas izteiksme, tāds pats nekustīgums pozā, kura dēļ pārējie dalībnieki salīdzinājumā ar viņu izskatījās satraukti. Mentors pamāja. Sēdvieta viņam blakus. Viņa iesēdās tik tuvu, ka plecs gandrīz aizskāra viņa plecu, un cieši pievērsās logam. Viņš pievērsās maršrutam. Viņi nerunāja.

Tomēr viņš sajuta, ka viņas ceļgals pieskaras viņējam — droši vien nejauši —, un viņi abi atrāvās ar sinhronu rāvienu kā cilvēki, kuri pieskārušies kam pārāk karstam. „Piedod,” viņa sacīja, un neizklausījās nemaz nožēlojusi. „Nekas,” viņš teica, domādams: nekad vairs tā nedari. Viņš vienreiz paskatījās sāņus, pieķēra viņu ritmiski un agresīvi bungājam ar pirkstiem pa celi un pirmais novērsās. Viņam riebās, ka viņš novērsās pirmais.

Busiņš dūca ceļā uz Hawthorne universitāti. Trīs dienas. Deviņi līdzbiedri. Viena prezentācija. Un viņa blakus, izstarodama to pašu naidīgo vienaldzību, ko viņš pats centās izlikt. Viņš atvēra piezīmju grāmatu un ar nežēlīgu spiedienu pierakstīja galvenos punktus — kā cilvēks, kuram vajadzēja domāt par burtiski jebko citu.

Viņš vairs uz viņu nepaskatījās.

(Līdz vārtiem viņš uz viņu paskatījās vēl divreiz. Abas reizes viņa jau skatījās citur. Viņš sev iestāstīja, ka tā ir uzvara.)

Viņš ir Rowan Rhett Althaus — Albrehta stipendiāts, aspirantūras pētnieks, zēns, kurš dzīvo laboratorijā. Viņam ir divdesmit četri gadi, un kopš divpadsmit gadu vecuma viņu neviens nav apskāvis, kopš četrpadsmit gadu vecuma viņš nav raudājis un neatminas, kad pēdējo reizi būtu skaļi smējies. Viņa dzīvoklis ir sterils, attiecības — darījumu attiecības, emocionālā vārdnīca — no nelietošanas atrofējusies. Viņš tic, ka pietiekama precizitāte var novērst zaudējumu, ka pietiekama koncentrēšanās spēj apsteigt vientulību, ka, kļūstot pietiekami izcilam, viņš beidzot jutīsies pietiekams.

Un kaut kas viņā, kaut kas mazs, aprakts un pārbiedēts, sāk nojaust, ka viņš ir kļūdījies it visā.

Tagad viņš stāv Hawthorne konferenču centrā, klēpjdatora somai karājoties pār vienu plecu, un pārskata telefonā grafiku. Viņš uz viņu neskatās. Viņš precīzi zina, kur viņa atrodas — pie loga, vēro universitātes pilsētiņu ar sejas izteiksmi, ko viņš nespēj nolasīt, stāvot nekustīgi, kamēr pārējie dalībnieki plūst viņai apkārt kā ūdens ap akmeni. Viņa īkšķis neapzināti pārslīd vecāmātes sudraba gredzenam. Viņš novērš skatienu. Paskatās atkal.

Viņa ir anomālija. Anomālijas ir draudi vai dati. Viņš veic izpēti. Viņš sev iestāsta, ka tā ir profesionāla vērība. Tēva balss čukst brīdinājumus par novēršanos. Viņš klausās. Viņš vienmēr klausās.

Taču pirmoreiz desmit gadu laikā viņš nav pārliecināts, ka piekrīt.