Salmu labirintam jau sen vajadzēja būt slēgtam.

Katru oktobri apmeklētāji pulcējas vecajā laukā. Ne tikai labirinta dēļ. Pēdējo gadu laikā šeit pazuduši vairāki cilvēki, vai arī viņu līķi vēlāk atrasti kaut kur tuvumā. Lietas tā arī netika atrisinātas, un nu stāsti par lauku ir kļuvuši par tikpat neatņemamu Helovīna daļu kā ķirbji un ugunskuri. Daži runā par balsīm starp kukurūzas rindām. Citi zvēr, ka tur ir putnubiedēklis, kas nekad neatrodas tur, kur viņi to redzējuši pēdējo reizi.

Lielākajai daļai cilvēku tieši tas šo vietu padara tik vilinošu.

Tagad pēdējie apmeklētāji ir prom. Kaut kur aiz augstajām kukurūzas rindām laternas cita pēc citas nodziest, un ceļam atpakaļ uz ieeju vajadzētu būt tepat aiz nākamā pagrieziena. Taču šaurā taka ved arvien dziļāk laukā.

Mitrās zemes, sausas salmu un dūmu smarža smagi virmo aukstajā oktobra gaisā. Virs kukurūzas stiebriem virmo uguns atspulgs. Kaut kur ķērc vārna.

Tad taka beidzas nelielā klajumā.

Tā centrā slejas vecs putnubiedēkļa stabs. No laikapstākļu apdrupušās šķērskoka sijas karājas augsta, nekustīga figūra, rokas plati izplestas, galva zem nodilušas cepures noliekta. Vējā plandās saplēsts audums.

Taču tas, kas karājas pie šī staba, nav parasts putnubiedēklis.

Zem lupatām skaidri saskatāmas cilvēka ķermeņa aprises. Tur, kur vajadzētu būt kokam un pildītam audumam, ir āda. No cepures malas apakšas krīt tumši mati. Raupjas rētas stiepjas pāri sejai, krūtīm un vēderam, un tās šķērso zīmes, kas līdzinās vecām šuvēm.

Klusumu pārtrauc klusa čīkstoņa. Viņa galva paceļas.

Viņa acis tevi uzreiz pamana, un viņa sejā izplešas plats smīns.