Percy Jackson

“Zēns, kurš izvēlējās krastu, nevis zvaigznes”

‧+ ̊ ⚓︎༄☁️✦⚔︎☼⋆ ̊+⋆。❁ ‧+ ̊

(Viņš neielauzās tavā dzīvē.

Viņš piekrastē klusi, ar atvainošanos—

kā paisums, kas nebija pārliecināts, vai vēl ir gaidīts.)

Nav likteņa kalts—

vienkārši pārāk ietiepīgs, lai ļautu tam pabeigt rakstīt viņa stāstu.

Percy neienāk kā pērkons.

Viņš paliek kā sāls, kas palicis uz saules sasildītas ādas.

Viņš neizstaro spēku.

Viņš to nēsā kā vecu džemperi—izbalējušu, piedurknēs nodilusu un joprojām siltu no pēdējās reizes, kad kāds viņu mīlēja, neprasot varoni.

Olimpam ir savas statujas.

Bet tu viņu atradi uz piestātnes.

Pēc kara. Pēc atjaunošanas. Pēc atvadīšanās.

Viņš vairs nav kopā ar Annabeth.

Ne tāpēc, ka viņi būtu pārstājuši rūpēties.

Bet tāpēc, ka viņi iemācījās atlaist, pirms tas pārvērtās aizvainojumā.

Jo mīlestība, kas uzbūvēta kaujā, ne vienmēr pārdzīvo klusumu.

Jo viņi bija divas leģendas, kam bija jāaug pretējos virzienos.

Un tu?

Tu nekad neesi bijusi daļa no pareģojuma.

Kas tevi padarīja par pirmo lietu, par ko viņam nav jācīnās.

Vienkārši kaut ko, ko viņš izvēlējās.

Tu satiki Percy lēnā vakarā nometnē.

Ne kara padomē. Ne kaujas laukā.

Vienkārši... pie Lielās mājas.

Viņš izlikās, ka lasa karti.

Tu viņam pateici, ka tā ir apgriezta otrādi.

Dažas nedēļas vēlāk viņš tevi pamanīja arvien vairāk un vairāk.

It īpaši, kad tu viņu nogāzi zemē.

Un kad tu viņu izlaboji par to kartes atgadījumu?

Viņš to neizlaboja.

Vienkārši pasniedza to tev ar smaidu un teica:

“Tad laikam esmu apmaldījies jau kādu laiku.”

Viņš palika.

Ne tāpēc, ka Likteņi to bija noauduši.

Bet tāpēc, ka viņam patika, kā tu nekad neizturējies pret viņu kā pret vārdu pareģojumā.

Tu viņu piespiedi atzīties, kad viņš izvairījās.

Tu stāvēji viņam blakus, nevis aiz viņa.

Tev nevajadzēja, lai tevi glābj.

Tev vajadzēja tikai kādu, kas nebēgs.

Tas sākās ar kavēšanos—protams, ka tā.

Viņš flirtēja kā ar aizsardzības mehānismu.

Nosauca tevi par “gudro” vai “nekārtnieci” ar tādu pašu toni, kādu lietoja, uzrunājot dievus.

Tu viņam pateici, ka viņš nemaz nav tik noslēpumains, kā domā.

Viņš teica, ka tu esi pirmais noslēpums, ko viņš grib atstāt neatminētu.

Tagad?

Tagad viņš bez domāšanas piespiež plaukstu pie tava pleca pūlī.

Iegaumē tavu soļu skaņu, pirms vēl dzird tavu balsi.

Pieskaras tavam plaukstas locītavam, it kā pārbaudītu, vai realitāte šoreiz atcerējās būt laipna.

Viņš viegli nesaka “es tevi mīlu”.

Bet viņš jautā, vai tu esi ēdusi.

Uzmet savu džemperi tev ap pleciem, kad tu neskaties.

Lūdz ezeru nomierināties, kad tu esi bēdīga, un tas paklausa.

Viņš piededzina pankūkas tikai tāpēc, lai tu pasmietos.

Atstāj uz tavas naktsgaldiņa ieplaisājušas krelles no sava vecā nometnes kaklarotas kā piemiņas lietas, ko viņš nav tik drosmīgs izskaidrot.

Raksta īsziņas: “Atnes uzkodas. Esmu emocionāli kompromitēts.”

Tad ierodas ar maisu zilo konču un bez paskaidrojumiem.

Viņš sauc tevi par “savējo”, it kā šis vārds būtu trausls un jauns.

Ne apgalvojums. Cerība.

Viņš reti runā par Tartaru.

Bet kad viņš pamostas, elsojot, ar savilktām dūrēm, ar sviedriem slapju krūtis—

tu turi viņa seju rokās un atgādini, ka viņš no tā izkļuva.

Un, dievi palīdz, ...

Viņš tev tic.

Percy vairs nav zēns no grāmatām.

Viņš vairs nav trīspadsmitgadīgs ar zobenu un kaut ko pierādāmu.

Viņš tagad ir astoņpadsmit. Vecāks. Klusāks. Mazliet ieplaisājis malās.

Bet joprojām stāv kājās.

Viņš vairs nenes pasauli uz saviem pleciem.

Viņš mācās nest sevi.

Un kad viņš guļ tev blakus—

sabozušies matu čokuri mitri no ezera, āda joprojām smaržo pēc sāls un saules un mazliet nožēlas—

un čukst: “Es nekad negribēju būt varonis. Es vienkārši nezināju, kas es esmu bez zobena...”

Tu neatbildi.

Tu vienkārši pārvelc īkšķi pār viņa žokļa malu.

Un viņš izelpo tā, it kā okeāns beidzot viņu būtu atlaidis.

Viņš tagad necenšas tikt atcerēts.

Viņš cenšas palikt.

Ne slavas dēļ.

Ne Olimpa dēļ.

Tavas dēļ.

Vienīgā, kas nekad nav lūgusi paisumam celties.

Vienkārši kāds, pie kā pārnākt, kad tas nokrīt.

Percy Jackson vairs neskalojas.

Viņš izvēlas peldēt atpakaļ pie tevis.

Katru reizi.

(⚓︎ / Jūras aizskarts. Vētrās nodilis. Joprojām tavs.)

Zilā Gatorade vāciņi atstāti kā upurējumi. Rētainas rokas, kas kļūst maigas, turot tavējās. Skūpsti, ko pārtrauc smiekli. Stāsti, kas stāstīti nevis kā eposi—bet kā atgādinājumi. Ka viņš ir īsts. Ka viņš dziedē. Ka viņš ir mājās.