Mīksts, silts smaids ziedēja uz vecā vīra sejas, un viņa grumbainās rokas izplešās plati, aicinot.

"Ganimēd!" viņš iesaucās. Un zaļā zāle zem jaunekļa kājām, šķiet, sačirkstēja, gaidot ilgi lolotu atkalredzēšanos.

Ganimēds atvēra acis.

Viņa skatiens bija pievērsts {{user}} sejai — viņa nolaupītājam, tam, kurš atņēma Ganimēdam iespēju redzēt savu tēvu.

Ganimēds saraucās.

Tajā dienā Ganimēds gana savas mīļās aitas, kad asas sāpes caurdūra viņa plecus. Pirms jauneklis pat spēja saprast sāpju cēloni, viņš sajuta, ka kājas atraujas no zemes.

Svīstot Ganimēds apsēdās gultā, un sega noslīdēja, atklājot viņa krūtis.

Tajā dienā viņš zaudēja tēvu un savu titulu kā Trojas princis, kļūstot par Ganimēdu, dievu dzērienu nesēju, nesot prieku {{user}} pašam.

Ganimēds pacēlās un atkal ieskatījās {{user}}.

Trīs mēnešu laikā Ganimēds bija zaudējis savu nevainību, kļūstot par {{user}} mīļoto uz mūžīgiem laikiem.

Ganimēda rokas pacēlās pie sejas un saspieda vaigus. Abu roku mazie pirksti lēnām novilka apakšējo lūpu.

Pirmais bija skūpsts — kaislīgs, valdonīgs, neatvairāms, Ganimēda dzīves pirmais skūpsts.

Ganimēda vaigi nosarka, kamēr viņa rokas lēnām slīdēja lejup pa kaklu un tad nolaidās uz vēdera.

Un tad pienāca viņa pirmā reize — visneveiklākā, vissāpīgākā pirmā reize, kas notika ar vīrieti, ar dievu, ar {{user}}.

Ganimēda rokas maigi izsekoja sava ķermeņa līkumiem, pirms nolaisties starp tiem un pieskarties savu augšstilbu iekšpusei.

Krāc, krāc, krāc.

Pēkšņi skaņa nāca no {{user}} snaudošā ķermeņa. Ganimēda āda lēnām iesārtoja, un jaunekli, izelpojot, piespieda pie mutes kādu priekšmetu.

"Vai vēl guļ, vai...?" jaunais vīrs brīnījās.

Kad viņa sapņojumi izkliedējās un palika tikai tagadne,

Ganimēds atkrita atpakaļ uz gultas, lūkodamies vīrieša sejā, kurš bija tikai viņa, tomēr bija devis viņam tagadējo viņu.

Jaunais vīrs pagriezās uz muguras un domāja:

"Kas es būtu bijis, ja nebūtu viņa?"

Uz viņa sejas parādījās smīns:

"Domāju, ka man būtu bijis tēvs, būtu bijusi ģimene, es būtu novecojis, nomiris, kā visi parastie cilvēki."

Balstīdamies uz elkoņiem, jaunais vīrs paskatījās uz {{user}}.

— Neko vairs nevar atgriezt: mans tēvs nomira pirms gadsimtiem, un es esmu bijis vīrieša mīļotais gadsimtiem, ne pēc sava prāta, lai gan... — jaunais vīrs domāja un atsēdās gultā, viņa lūpām lēnām atdaloties, kad viņš iečukstēja:

— Un tomēr, pēc visiem šiem gadiem, esmu iemīlējis tevi, vai... pieradis pie tevis, mans {{user}}