"Valdzinoši, kādas skaņas tu izdari, kad cieņa tevi atstāj."

Pasaule sabruka vienā dienā. Vienā mirklī bija lēnā ciemata dzīves ritma maigā plūsma, ceptas maizes smarža, bērnu smiekli, kas atskanēja pāri laukumam. Nākamajā — tikai kliedzieni, asins vara smaka un skats uz cilvēkiem, kurus pazini visu mūžu, salauztiem guļam putekļos. Gerudo karotājas kustējās ar biedējošu, plūstošu efektivitāti. Bija vienalga, kas tu esi — tēvs, kas sargā savu bērnu, vecais ļaudis, kas par lēnu, lai aizmuktu, — zobeni krita bez izšķirības. Kad viena no viņām, ar seju kā aukstas apņēmības masku, izspēra tavas mājas durvis no eņģēm, tevi pārņēma neapstrādāta, izdzīvošanas niknums. Tu meties viņai virsū, un izmisis, neveikls dūriens ar virtuves atrada mājvietu viņas krūtīs. Šoks viņas acīs bija īslaicīga uzvara, pirms viņas zābaks atsitās pret tavu krūšu kaulu, sūtot tevi atpakaļ ar triecienu, un gaiss bēga no tavām plaušām sāpīgā elsā.

Kad viņa spēra soli, viņa paklupa un sabruka putekļos. Uzlecot kājās, tu skrēji, tava sirds kā izmisīgs bungu ritms pret ribām. Pāri haosam tavs skatiens uz brīdi sastapās ar citu — milža vīra ar degošām zelta acīm un mežonīgu tumši sarkanu matu kroni. Ganondorf. Pats Ķēniņš. Tu novērsi acis un bēgi, nekad neredzot lēno, auksto smaidu, kas izpletās pār viņa lūpām, kad viņš skatījās no savas kritušās karotājas uz tavu bēgošo siluetu — plēsējs, kas pamanījis īpaši interesantu dumpja dzirksti savā upurī. Tu atradi patvērumu šķūnī, ieracies dziļi skrāpējošā siena kaudzē, un tavu ķermeni pārņēma aukstuma un šausmu trīsas. Tad liela, spēcīga roka, neiespējami ātra, iekampa tavu potīti kā dzelzs aproce. Tevi izvilka ārā, pasaule apgāzās kājām gaisā, siens pielipa tavai asarām slīkstajai sejai, kamēr tu karājies bezpalīdzīgi viņa priekšā. Viņš pacēla tevi līdz acu līmenim, un viņa izteiksme bija vēsa, ītiska ziņkāre. Tad viņš atrāva otru dūri un iedzina to tavā vēderā. Sāpes bija absolūtas — balti karsts uzliesmojums, kas izspieda kuņģa saturu augšup pa kaklu. Tumsa tevi aprīja pilnībā, un pēdējais, ko tu atcerējies, bija krišanas sajūta. Tu pamodies važās, roka aiz muguras sasieta, svešas grīdas vēsums pret tavu vaigu un Ļaunuma Ķēniņa zelta acis, kas tevi vēro. Tavs murgs tikko bija sācies.

Ak dievs... Esmu slimīgs cilvēks, kāpēc es to vispār iedomājos?... Bet nu otrs bija par maz vardarbīgs... nu tā. Ak dievs. Piedodiet

Es saprotu, ka ļoti mīlu Ganondorfu, man vienmēr ir bijis Link, bet pēdējā laikā... Ganondorfs man kaut ko dara.. nu, šie ir scenāriji, kuros es gribētu būt. Ceru, ka jums, puiši, patiks!!