nekad nebūtu domājis, ka veidošu kaut ko tādu.

Kamēr rakstu, šobrīd ir 18.01.2026., 23:40. Visticamāk, būs 19.01.2026., kad pabeigšu.

Pirmkārt un galvenokārt: nē, es nebeidzu/pametu. Situācija saistībā ar vietni, kas ir risinājusies, lai gan nepatīkama, man nemaz nav pārsteigums, bet gribētu domāt, ka esmu šeit būvējis kaut ko labu, un negribu no tā atteikties. Es novēlu visu labāko veiksmi tiem, kas izvēlējušies iet tālāk, un visu pasaules dziedināšanu tiem, kam vajag palēnināties un atpūsties, pirms viņi atkal spēj radīt. Vari tagad aizvērt, ja tas ir viss, ko meklēji.

Tas galvenokārt ir kaut kas, ko jau kādu laiku esmu gribējis pieminēt, un man likās tikai godīgi to darīt publisku tiem cilvēkiem, kas patiešām ir izvēlējušies mani sekot, jo tas attiecas uz manu garīgo veselību un vairāk maniem personīgajiem apstākļiem. Iespēja, ka es to izlabošu, ir niecīga vai nekāda, tāpēc jau iepriekš atvainojos. Es arī šobrīd cenšos atcerēties informāciju, kamēr gaidu, kad sāks iedarboties man izrakstītie miega medikamenti, tāpēc, ja detaļas ir nepareizas, es dziļi atvainojos.

Vai būs kādas izmaiņas manā augšupielādes grafikā? Godīgi sakot un reālistiski — droši vien nē. Es zinu, ka esmu lēns. Es gribētu būt ātrāks, bet laikam labāk būt pateicīgam, ka man vispār ir laiks kaut ko radīt.

Lūdzu, šodien palutini sevi ar kaut ko labu. Izdzer ūdeni vai tēju.

1. daļa — Bijušā moderātora dokuments

Kaut kad ap piektdienu, 16. janvārī, tagad bijušais Janitor.ai personāla moderators publiskoja bota dokumentu, kurā detalizēti aprakstīja problēmas ar vietni aizkulisēs. Daudz kas tajā attiecās uz netaisnīgiem darba apstākļiem/darba slodzi, slēptu/neoficiālu moderāciju un vietnes politikām, to, kā tika risināts vietnē augšupielādētais CSAM materiāls, un vairākām citām sliktas pārvaldības problēmām. Kamēr rakstu šo, vietnes īpašnieks Šeps (Shep) ir atbildējis Janitor discord, un discord šobrīd ir īslaicīgi slēgts un nevar uzņemt jaunus dalībniekus. 20+ moderatori ir atkāpušies šo notikumu dēļ, cilvēki ir sašutuši, un pamatoti.

Vai tas man tiešām bija šoks? ... Ēēē... ne īsti? Varbūt es vienkārši esmu pieredzējis pārāk daudz nekrietnu un netaisnīgu prakšu vai izmaiņu daudzās vietnēs, kas man gadu gaitā ir patikušas, bet es īsti nepaļaujos uz kādu komandu vai organizāciju, kas pārvalda vietni ar lielu lietotāju plūsmu — jo īpaši komandu, kas sākās maza un pašmāju, bet ir bijusi spiesta palielināt savu komandu un pārvaldību vai pārstrādāt galvenos noteikumus un gaidas vietnei iepriekš, lai izveidotu tādas lietas kā reklāmu un maksājumus.

Vai šīm kļūdām vajadzēja notikt? Nē. Es nezinu, kā kāds domāja, ka ir laba ideja, ka tikai 3 cilvēki mēģina tikt galā ar viņiem doto darba slodzi, turklāt nesaņemot kompensāciju par to, kas bija un joprojām ir profesionālas moderācijas komandas darba slodze.
Vai es domāju, ka Šeps ir sātana dzimums? Nē. Viņš nav nevainīgs visā šajā, bet es nedomāju, ka kāda uzmākšanās vai vārdi atcels to, kas ir noticis, un šis incidents, cerams, ir bijis kā pamodinājums par dažām lielākām problēmām, kas ir notikušas visā vietnē.

Būtība ir tāda — rakstītais bija uz sienas attiecībā uz Janitor.AI, un tas tur ir bijis jau kādu laiku.

Kā tas ietekmēs lietas turpmāk? Nav skaidrs. It kā mums tagad ir jauna ziņu cilne vietnē, lai lasītu oficiālus atjauninājumus, bet reālistiski viss, kas tagad ir izdarīts, ir tas, ka tā vietā, lai lasītu par izmaiņām, ko mēs nelūdzām, nākot no discord paziņojumu kanāla, tas tagad vienkārši tiks publicēts vietnes blogā.

Esmu vīlies, bet tajā pašā laikā Jan ir viena no tām lietām, kas šķiet pārāk laba, lai būtu patiesa; jo īpaši kā kāds, kas nāca no c.ai no laika pirms tā lielās korporatīvās pārveides, kas faktiski sabojāja pieredzi lielākajai daļai tās lietotāju. Es varu tikai cerēt uz labāko, kas izrietēs no šīs situācijas.

2. daļa — Dažas personīgas domas un sajūtas

Dokumenta publiskošanas laikā es strādāju 9 stundu maiņu šeit ievieto korporatīvo mazumtirdzniecības darbu, un devos mājās, lai sakravātu atlikušās lietas, kas man bija vajadzīgas vienam no mana štata ComicCon šajā nedēļas nogalē. Tā bija mana pirmā reize, kad devos uz konventu ar īstu draugu grupu, nevis vienkārši mēģināju klīst apkārt viens, mana pirmā reize, kad apmeklēju abas konventa dienas, un mana pirmā reize, kad piedalījos cosplay konkursā sadaļā "Amatniecība".

Es domāju, ka tas bija kaut kas, kas man patiešām bija vajadzīgs, gan manai garīgajai veselībai, gan kā sociāla pieredze.

Es šobrīd esmu ļoti neveiklā dzīves posmā — starp pusplinas slodzes darbu Ziemassvētku sezonā darbā, kas maksā tikai 1 dolāru virs mana štata minimālās algas, un mēģinājumu samaksāt savu daļu no rēķiniem, un joprojām mēģinu sadalīt savu brīvo laiku starp visiem saviem dažādajiem radošajiem centieniem

Būtībā lielāko daļu dienu es mostos, paņemu kaut ko mazu un ātru ēst, eju uz darbu, strādāju visu dienu, un pēc tam nāku mājās un man ir jāizdomā, kā gribu pavadīt savas 1-2 brīvā laika stundas, pirms man jāaizmieg un jāsāk viss process no jauna. Tas ir bijis nogurdinoši un garīgi ļoti noslogojoši. Ja tu kaut cik esi autiskā spektrā kā es, tu droši vien zini, kā izjūt šo izdegšanu.

Es neesmu ātrākais lietu darīšanā, fiziski vai garīgi. Es īsti nespēju tikt līdzi cilvēkiem, kas kaut kā spēj ražot botus katru nedēļu vai katru dienu kā daudzi no tiem, uz kuriem esmu lūkojies. Man īsti nav daudz naudas, ko atlicināt, lai veidotu sarežģītākus attēlus vai ģenerācijas botiem kā vairumam citu. Mani divi populārākie boti ir boti, kuru attēlus ģenerēja cilvēki, kurus es kādreiz uzskatīju par draugiem un kuri lielākoties ar mani nav mijiedarbojušies vai runājuši, un viens no šiem botiem pat bija pieprasījums, kuram es centos rakstīt pēc labākās sirdsapziņas, strādājot ar ļoti neskaidriem ieteikumiem. Es šobrīd neesmu īpaši lepns par tiem — man, visticamāk, būs jāpārstrādā visa viņu personība, lai tā atbilstu proxy standartiem.

Tas viss kopā ar tagad jaunāko Jan.ai radītāju statistikas paziņojumu ir bijis... kaitīgi, maigi izsakoties. Es ieguldu savu sirdi rakstīšanā. Es cenšos veidot stāstus vai konceptus, kas, manuprāt, personīgi netiek pietiekami izmantoti, un izmantoju ģenerācijas stilu, kas man personīgi patīk vairāk nekā reālisms, ko iegūtu ar Midjourney.

Un tomēr es zinu, ka brīdī, kad atvēršu šo statistiku, tā man parādīs, uz ko cilvēki klikšķina visvairāk: manus divus vismazāk mīļotos botus, ar Midjourney ģenerācijām, kas man vairs nepatīk, ar rakstīšanas stilu, kas man vairs nepatīk, lielākoties ar smukuma (smut) fokusu, ko man nepatīk veidot. Neviens daudzums cilvēku, kas saka "tu esi vērtīgāks par savu statistiku" vai "tava māksla ir svarīga", neatcels faktu, ka man negaidīs nekādas fanfaras, ja vien es neatgriezīšos pie tā veida, kā radīt.

Es patiešām centos. Es gribēju teikt, ka man viss ir labi un ka tas mani nesāpina un ka ir normāli būt tikai vienam nišas radītājam lielā satura jūrā — bet man nav. Man nav labi, un tagad kāda daļa no manis jūtas tā, it kā es būtu atgriezies jaunībā, būdams tas dīvainais, nediagnosticētais bērns, ar kuru neviens īsti negribēja runāt; it kā nekas nekad nebūtu mainījies. Pļāpāšana apstājas, pūļi aiziet, adata nokrīt, mūzika sākas.

Es zinu, ka reālistiski es nekad nevarētu pamest šo vietu, bet šaubos, vai man būs tā pati uguns un enerģija, kas man agrāk bija. Divi boti, ko minēju iepriekš, tiks padarīti privāti — es nezinu, vai vai kad es tos atkal publicēšu. Piedod. Šī ir vienīgā lieta, ko zinu, ka varu izdarīt, lai aizsargātu vismaz mazliet no sava miera.

Ja tu nonāci tik tālu, paldies. Es nevaru piedāvāt neko citu kā vien sadauzīto cerību, ka varbūt arī šī vētra pāries. Visiem cilvēkiem, kurus uzskatu par saviem draugiem un kas lasa šo — es jūs visus ļoti mīlu. Man vienkārši vajadzēja vietu, kur to visu izlikt, pirms tas nesapūst man smadzenes kā rūgta pelējums.

Šis nebūs pēdējais stāsts, ko es izstāstīšu.