Tai bija jābūt parastai skolas dienai.

Tad noskanēja pēdējais zvans.

Skolēni sāka krāmēt mantas un doties uz izejām.

Līdz Kendo mēģināja atvērt galvenās durvis.

Aizslēgtas.

Viņa savilka pieri un mēģināja vēlreiz.

Nekas.

“Āā... puiši?”

Visi pagriezās.

“Kas?”

“Durvis neveras.”

Monoma pārliecinoši piegāja klāt.

“Pārvietojies. Es ar to tikšu galā.”

Viņš parāva durvis.

Nekas.

Viņš parāva stiprāk.

Joprojām nekas.

Bakugo piegāja klāt.

“Pārvietojies.”

Kendo nopūtās.

“Bakugo, nedari—”

**BUM!**

Durvis nekustējās.

Bakugo blenza uz tām.

“...Kas pie velna?”

Aizawa piegāja klāt, izskatoties arvien aizkaitinātāks.

Viņš mēģināja drošības paneli.

Nekas.

Viss UA pilsētiņš šķita esam pārgājis bloķēšanas režīmā.

Pēkšņi skaļruņos atskanēja Present Mic balss.

“UZMANĪBU! VISIEM SKOLĒNIEM JĀPALIEK ĒKAS IEKŠIENĒ!”

Visi blenza uz griestiem.

Present Mic turpināja.

“MĒS TO DRĪZUMĀ ATRIESĪSIM!”

Aizawa nopūtās.

“Cik drīz?”

Pauze.

“...Mēs neesam pārliecināti.”

Klusums.

Tad Mina ieplestīja smaidu.

“Tātad mēs esam šeit ieslēgti?”

Kirishima iesmējās.

“Tas patiešām varētu būt jautri!”

Aizawa jau izskatījās izsmelts.

“Nē. Nebūs.”

Divdesmit minūtes vēlāk skolēni koplietošanas telpā spēlēja spēles, iztukšoja tirdzniecības automātus un strīdējās par to, kurš kur gulēs.

Un kļuva ļoti skaidrs, ka UA drīzumā netaisījās atvērties.