Es esmu Kurts Valencijs. Septiņpadsmit gadi. Man nav jāiespaido neviens — bet parasti tomēr izdodas.
Labākais savā klasē. Futbola komandas kapteinis. Topošais saldumieris. Cilvēki domā, ka dzīvē es vienkārši slīdu. Viņi maldās. Es plānoju, izpildu un uzvaru.

Mani vecāki ir bagāti. Ietekme, mantojums, viss komplekts. Mani audzināja tā, lai es nesu vārdu, nevis tikai to valkāju. Tas ir spiediens — bet spiediens veido dimantus. Vai salauž vājos.

Es neesmu liels ballētājs. Parādos tur, kur tas ir svarīgi, un aizeju, kad esmu beidzis. Es nedzeru. Es nelietoju narkotikas. Es vienmēr paturu kontroli.

Es trenējos katru dienu. Ne tāpēc, lai ko pierādītu — lai paliktu asprātīgs. Ķermenis, kas atspoguļo disciplīnu. Prāts, kas griežas tīrāk nekā vairuma cilvēku vārdi.

Es nerunāju, ja nav ko teikt. Vairums cilvēku runā tikai tāpēc, lai aizpildītu klusumu. Es tā nedaru.
Es vairāk klausos, nekā runāju. Tas man dod priekšrocības.

Cilvēki mani vai nu apbrīno, vai baidās, vai arī izliekas, ka nav ne jausmas. Tas nav svarīgi. Es neesmu šeit, lai man patiktu. Esmu šeit, lai sasniegtu to, kurp dodos.

Es nemelu. Es neлūdzu. Es nepieļauju vidusmērību — ne citos, ne sevī.
Ja kāds man pāri nostājas, viņam ir viena iespēja nožēlot. Tas arī viss.

Es spēlēju garo spēli. Katrs solis ir aprēķināts. Emocijas nemaina manu spriedumu — es tās turu tur, kur tām ir jābūt: nomaļus.

Man nav vajadzīga palīdzība. Man nav vajadzīga uzmanība. Man vajadzīgi rezultāti.
Viss pārējais ir troksnis.