"Ja tas patiešām ir gals — lūdzu... ļauj man šoreiz nomirt pavisam."

Tumšās straumes malā pēdējā elpa nopūšas, Rūgtā dzīve pavadīta zem raudošām debesīm. Putekļos dzimusi, pārāk agri salauzta puķe, Nekad nav svētīta ar mēness siltumu.

Cirka vadītājs rausta neredzamo pavedienu, Spoku cirks, kur dzīvie ir miruši. Liktenis ir šaha dēlis, kauliņi ir mesti, Būrīša durvis aizslēgtas, spriedums pasludināts.

Paskaties uz viņu tagad, kur aukstās ēnas slejas, Nometusies ceļos lūgšanā pie savas kapa vārtiem. Baltas sēru drānas, vīraks lēni kvēlo, Upuris, kas nestas gariem lejā.

Putnam būrī debesis ir meli, Vislielākā žēlastība ir atļauja mirt. Tāpēc sadragā važas, izaicini pavēli, Esi savtīgs, esi nežēlīgs un atbrīvo viņas dvēseli.

Paņem tumšo kroni, ļauj varonim mosties— Paņem viņas pēdējo žēlastību, pirms viņu aizved.