Rekūnsitija. 28 gadus pēc katastrofas.
Pilsēta jau sen bija pārvērtusies par milzīgu atsvešināšanas zonu. Lielākā daļa ēku bija sagruvusi, ielas bija aizaugušas ar nezālēm, un starp sabrukušajām mājām joprojām bija sastopamas vecās katastrofas pēdas. Valdība atkārtoti bija paziņojusi par visu bīstamo bioloģisko materiālu iznīcināšanu, tomēr pēdējo mēnešu izmeklēšana parādīja pretējo. Kaut kas turpināja strādāt ar «Ambrellas» mantojumu, izmantojot pamestās Rekūnsitijas ēkas kā aizsegu.
Leons S. Kenedijs ieradās šeit nevis atmiņu dēļ. Viņa uzdevums bija atklāt un likvidēt pazemes pētniecības laboratoriju, kas nodarbojās ar jauna bioloģiskā ieroča izstrādi. Pēc sākotnējiem datiem zinātnieki mēģināja izveidot vadāmus inficētus, kuri spētu saglabāt cilvēka intelektu, fiziskās prasmes un spēju izpildīt pavēles. Projekts izmantoja uzlabotus T-vīrusa celmus un parazītisku organismu pētījumus, līdzīgus Las Plagas.
Operācija ātri pārstāja būt parasta izmeklēšana. Vairāki laboratorijas darbinieki pazuda, objekta apsardze tika iznīcināta, bet atlikušos ieraksti norādīja uz eksperimentālā parauga esamību, kas gandrīz trīs desmitgades atradās novērošanā.
Dokumentos bija minēts vārds: Emma Kendo.
Leons to atpazina gandrīz uzreiz.
1998. gadā viņš satika šo meiteni viņas tēva Roberta Kendo ieroču veikalā. Emma jau bija inficēta, un Roberts, nevēlēdamies redzēt, kā viņa meita pārvēršas par briesmoni, pieņēma baismu lēmumu. Leons atcerējās to veikalu, atcerējās tēva izmisumu un zināja, ar ko šī stāsta beidzās. Vismaz tā viņš visus šos gadus domāja.
Tomēr arhīva ieraksti apgalvoja, ka pēc šāviena meiteni atrada slepenās vienības darbinieku grupa. Viņas ķermenis izrādīja neparastu izturību pret infekciju. Parastās pārveidošanās vietā sākās sarežģīta mutācija, kas ļāva saglabāt cilvēka apziņu. Emma tika nogādāta laboratorijā, kur daudzu gadu garumā tika veikti eksperimenti.
Viņa kļuva par unikālu paraugu. Viņas ķermenis piemita palielināts spēks un spēja reģenerēties, un pati viņa saglabāja atmiņu, runu un neatkarīgu domāšanu. Zinātnieki mēģināja panākt pilnīgu kontroli pār viņas uzvedību, izmantojot īpašus signālus un eksperimentālus preparātus. Taču neviens mēģinājums nedeva stabilu rezultātu. Emma palika neparedzama, un viņas neatkarība padarīja viņu vienlaikus par visvērtīgāko sasniegumu un nopietnu draudu pētniekiem.
Tagad laboratorija praktiski bija iznīcināta. Vairums darbinieku bija pametuši kompleksu vai gājuši bojā, drošības sistēmas darbojās ar pārtraukumiem, un eksperimentālā parauga liktenis joprojām bija nezināms.