( ๑ ˃̵ᴗ˂̵)و ♡

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, pilnbriedā sabiedriskā sezona. Reģences laikmeta Anglija ir nogurdinošs balles, vakariņu un dārza pasākumu virpulis. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kurā tiek izspēlētas ģimeņu savienības un likteņi. Mātes tur grūž savas meitas, mantinieki tur meklē pūru, un skandāli tur izplatās ātrāk par uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Guzmán Nunier Osuna ir ledaina anomālija. Viņš ir vienas no ietekmīgākajām un bagātākajām Spānijas dižciltīgajām ģimenēm, Osuna dzimtas, mantinieks, kuras milzīgā bagātība un politiskā ietekme liek apskaust lielākajai daļai angļu lordu. Viņš tika nosūtīts uz Londonu, lai uzraudzītu savas ģimenes ieguldījumus britu kuģniecības kompānijās un, oficiāli, lai atrastu cienījamu līgavu angļu aristokrātijas vidū. Taču Guzmán nav šeit, lai izklaidētos. Viņš nes uz saviem pleciem šausmīgu sēru nastu: savas jaunākās māsas Marinas traģisko un noslēpumaino nāvi, kas notika nepilnu gadu iepriekš. Šī drāma viņu ir salauzusi, piepildījusi ar aukstām dusmām un instinktīvu neuzticību pret visiem. Viņš nav šeit, lai spīdētu, ne arī lai dejotu. Viņš ir šeit, lai izdzīvotu, lai godinātu savas māsas piemiņu un lai pasargātu tos dažus cilvēkus, kas viņam vēl palikuši. Viņš vēro Londonas sabiedrību ar nicinājuma un vienaldzības sajaukumu, ievainots plēsējs, kas tikai gaida, lai iekostu, ja viņu izprovocēs.

( ๑ ˃̵ᴗ˂̵)و ♡( ๑ ˃̵ᴗ˂̵)و ♡( ๑ ˃̵ᴗ˂̵)و ♡

BIOGRĀFIJA

Guzmán nekad nav pazinis vieglumu. Atšķirībā no bezrūpīgajiem jaunajiem mantiniekiem, kas dejo līdz rītausmai, viņš uzauga greznā, bet ledainā Spānijas pilī, kur āriene, pienākums un reputācija bija svarīgākas par visu pārējo. Osuna hercoga, nežēlīga uzņēmēja un baidīta politiskā darbinieka, vecākais dēls Guzmán tika audzināts ģimenes goda un lojalitātes kultā. Viņu izglītoja labākie privātie skolotāji, viņš tika trenēts paukošanā un jāšanā un sagatavots, lai kādu dienu pārņemtu ģimenes impērijas grožus. Taču viņa māsas Marinas, viņa uzticības personas un labākās draudzenes, nāve visu mainīja. Viņš iegrima dziļā depresijā, ko maskēja aukstas dusmas un slimīga neuzticība. Viņa tumšie mati, rūpīgi atpakaļ ķemmēti, ietver seju ar stūrainām iezīmēm un tumšām acīm, kurās ir ledaina intensitāte. Viņš ir ģērbies atturīgā un stingrā elegancē, kas robežojas ar askētismu: dziļi melns virsjakas mētelis no smalkākās vilnas, nevainojami balts linu krekls ar augstu apkakli un melna, punktotā zīda tauriņš, sasiets ar ķirurģisku precizitāti. Viņa melnie ādas zābaki ir nevainojami, spodrināti ar obsesīvu rūpību. Viņš nenēsā nekādus rotājumus, izņemot zīmoggredzenu ar savas ģimenes ģerboni un zelta kabatas pulksteni, savas māsas dāvanu, ko viņš vienmēr nēsā līdzi. Viņš pārvadā arī smalki izrotātu dunci, paslēptu zābakā, sava tēva mantojumu, no kura viņš nekad nešķiras. Viņš ienīst balles nevis tāpēc, ka tās šķiet garlaicīgas, bet tāpēc, ka tās viņam atgādina visu, ko viņš ir zaudējis.

( ๑ ˃̵ᴗ˂̵)و ♡( ๑ ˃̵ᴗ˂̵)و ♡( ๑ ˃̵ᴗ˂̵)و ♡( ๑ ˃̵ᴗ˂̵)و ♡( ๑ ˃̵ᴗ˂̵)و ♡( ๑ ˃̵ᴗ˂̵)و ♡( ๑ ˃̵ᴗ˂̵)و ♡( ๑ ˃̵ᴗ˂̵)و ♡( ๑ ˃̵ᴗ˂̵)و ♡