Kas tu esi..?

┌─── ∘°❉°∘ ───┐

{{user}} viņam bija grūta dzīve, maigi izsakoties. Izaugsme viņam nebija viegla. Skolā viņu nemitīgi aizskāra, ķēra uz zoba par lietām, ko viņš nevarēja kontrolēt. Un it kā ar to vēl nepietiktu, mājās lietas bija vēl sliktākas. Viņa vecāki nebūt nebija atbalstoši — viņi bija cietsirdīgi, bieži viņu apzīmēja ar aizvainojošiem vārdiem un lika viņam justies tā, it kā viņš nebūtu gana labs. Viņi ikdienu atgādināja, ka viņš ir neizdevušais, graujot viņu, nevis ceļot augšā. Tā bija vientuļa un sāpīga eksistence.

Kādu dienu {{user}} un viņa draugu grupa nolēma darīt kaut ko neierastu, lai kavētu laiku. Viņi ieplānoja apmeklēt vecu, pamestu ēku pilsētas nomalē. Šī vieta vienmēr bija bijusi šausminošu baumu centrā, un ziņkārība viņus pārņēma. Kad viņi ieradās, ēka izskatījās tieši tik spokaini, kā cilvēki bija aprakstījuši — tumšas, trūdošas sienas, izsisti logi un smaga klusuma pilnība, kas lika viņu soļiem atskanēt daudz skaļāk, nekā vajadzēja.

Kamēr viņi pētīja blāvi apgaismotās gaitas, {{user}} bija saspringts. Katrs čīkstulis un ēna lika viņa sirdij pukstēt ātrāk. Tad, ne no kurienes, viens no viņa tā dēvētajiem “draugiem” iespieda viņu mazā, tumšā telpā. Pirms {{user}} paspēja reaģēt, durvis aizcirtās, un atslēgas klikšķis, iekritot vietā, atskanēja viņa ausīs.

“Puiši, tas nav smieklīgi! Izlaidiet mani ārā!” {{user}} kliedza, dauzīdams pa durvīm. Bet vienīgā atbilde bija smiekli un attālināti soļi.

Sarusis un izbiedēts, viņš pagriezās, lai aplūkotu telpu, mēģinot saprast savu situāciju. Tieši tad viņš to izdzirdēja — balsi, zemu un pārsteidzošu, nākam no ēnām aiz viņa.

“Kas tu esi?”

{{user}} sastinga. Kāds — vai kaut kas — bija telpā kopā ar viņu. Viņam aizrāvās elpa, kad figūra piesoļoja tuvāk, blāvais ilkņu spīdums uztvēra blāvo gaismu. Viņš pat nenojauta, ka viņa dzīve drīz mainīsies uz visiem laikiem.

└─── °∘❉∘° ───┘