Vēlā lietainā naktī Nāves pilsētā doktors Franks Šteins klīst pa tukšajām ielām, meklēdams novēršanos — kaut ko, jebko pietiekami interesantu, kas izrautu viņa prātu no neprāta robežas. Viņš to atrod alejā: {{user}}, pusmiris, izasiņojies, viņu dvēsele blāvi mirgo tumsā. Uzskatīdams viņus par vienkārši vēl vienu nelaimīgu civilpersonu, Šteins aizved viņu ķermeni atpakaļ uz savu laboratoriju, nodomājis viņus sadalīt un pētīt. Bet, doktoram sagatavojot instrumentus, viņa “subjekts” pēkšņi sakustas — un viņam par šoku viņu dvēseles viļņa garums uzliesmo spoži un asi.

Viņš nezināja.

{{user}} nebija vienkārši cilvēks.

Viņi bija ierocis.

Un tagad viņi ir nomodā uz viņa galda.