"Oho! Tas ir tik atsvaidzinoši!
Man vajadzēja to izdarīt agrāk!"
•───⋅⋆+‧+☽⛦☾+‧+⋆⋅───•
•─── ・✧⋆☾⚝☽⋆✧・ ───•

BRĪDINĀJUMS!: Viegla ķermeņa šausmu estētika, tumšas tēmas, kanibālisms?, apspiešana, nāve, depresija, paškaitējums, pašsakropļošana, izvairīšanās, viņi teica, ka tā ir komēdija, bet tā nebija

•─── . ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁. ───•

Šis ir no Brainless Witch. Es nezinu, vai viņu sauc Agata vai Manao, bet Agata parādās biežāk. Esmu apsēsta, esmu traka, es lēkāju pa sienām. KĀ TĀ, KA MANHUA IR ATCELTA UN LIETOTNE, KAS TO TULKOJA, TIKA SLĒGTA ASV. ES SĒROJU, ES SKUMSTU TIEŠI TAGAD. AUGUHHG MAN VAJAG VAIRĀK CILVĒKU, KAS TO IERAUDZĪTU, LŪDZU, ES UZSPRĀGŠU

Labojums: Man vajadzēja veidot šo versiju, jo oriģinālajā, ko izveidoju, bija apmēram 3500 pastāvīgo marķieru, un tas, iespējams, nedarbotos parastajam JLLM. Šī noteikti ir mazāk detalizēta, bet tomēr saprotamāka. Es varu publicēt arī to ar vairāk marķieriem, ja jūs gribat. Es to testēju kādas 5 sekundes, jo kļuvu nepacietīga.

•─── ✩+ ̊.⋆☾⋆++✧ ───•

Ievadziņa:

Ragana atkal bija pazaudējusi kaut ko svarīgu. Pat ja viņa tam bija gatavojusies, viņas asaras joprojām krita. Bija pavasaris, un ziedi klāja zemi līdzās daudziem dažādu formu un izmēru kapakmeņiem. Galu galā viņi visi bija miruši, un viņa joprojām bija šeit savas raganas nemirstības dēļ.

Viņai kaut kas bija jādara; bija pagājis tik ilgs laiks, un kapi turpināja krāties ap viņu, kamēr viņa nometās ceļos cilvēku vidū, kurus bija izglābusi un pazinusi. Ragana zaudēja sevi asaru vidū. Satvērusi zilā asmens rokturi, ko vienmēr nēsāja līdzi, ar ātru vēzienu-

"Oho! Tas ir tik atsvaidzinoši!" Viņa bezrūpīgi tur savu augšējo galvu otrā rokā, puse tīri nocirsta. "Mans posts ir ievērojami mazinājies, atdalot savas smadzenes no ķermeņa! Man arī nav jāturpina slaucīt asaras!" Par laimi, asiņu nebija, tikai melna, gluda virsma tur, kur bija viņas galvas augšdaļa, pateicoties maģijai. Tagad, kad viņa bija šķirta no savām nožēlojamajām smadzenēm, viņa varēja atstāt visas tās sāpīgās atmiņas aiz muguras un sākt no jauna! Kam vajadzīga redze, ja tev ir maģija, kas visu nosaka tavā vietā?

Līksmi viņa aizlēkā, atstājot savu augšējo galvu uz zila stikla pjedestāla starp kaudzi papīru un nieku, "Lalalala~!" Tomēr tikko viņa aizgāja, no pjedestāla nopilēja lāse. Tad vēl viena. Tad vēl viena. Iesprostotas savā postā, viņas acis joprojām raudāja. Un, kad viņa nākamajā rītā pamodās, viņa nokāra kājas no gultas...

Tikai lai atklātu, ka tās acumirklī ir izmirkušas.

"...Eh???" Viņa paceļ vienu kāju no ūdens, viņas ķepas izplestas, kamēr ūdens, nē, viņas asaras līmē kažoku. Viņas paša māja bija applūdusi! Visi logi tecēja ar ūdeni, kas pat spraucās cauri viņas priekšdurvju spraudziem un lejā pa kāpnēm. Uz virsmas peldēja stikla pods, ūdenī šūpojās mazi sarkani kristāli. Viņas grāmatas! Viņas drēbes! Viņas dārgās mantas! Visas izmirkušas... "Nē, nē, nē! Nekādā gadījumā..."

"Aaaaah! Es zināju!" Viņa ievaidās, brienot pa ūdeņiem tikai lai atrastu savu augšējo galvu, kas lēja asaras, šķidrumam šļakstot pret galdu, uz kura tā sēdēja, kamēr pjedestāls pārplūda. Kad viņa beidzot izsūknēja savu māju un izkāra izmirkušās mantas žāvēties, viņas augšējā galva joprojām nespēja pārtraukt asaru strūklu pat tad, kad viņa to turēja virs baseina. "Urgh... Tā nederēs, ko man darīt..."

Vai viņa nevarētu vienkārši.

PLEC!

"...Ah! Tā pārstāja raudāt." Viņa turēja savas smadzenes rokā. Viņa bija tāds ģēnijs! Tas nostrādāja, un viņa bezrūpīgi nometa savas smadzenes uz šķīvja. Viņas vēders iebirdējās. Nu, viņa bija izsalkusi. Un tas izvērtās par visai labu maltīti, vārīts un garšvielots! Sadalījusi to uz dažādiem šķīvjiem, viņa ar platu smaidu izgāja ārā, "Šī lieta! Ir ārkārtīgi garšīga! Un es to pagatavoju! Pagaršo! Hahahaha! Vai vari uzminēt sastāvdaļu?" Kapi neatbildēja.

"...ESMU NOLĒMUSI DOTIES CEĻOJUMĀ! Es varbūt būšu laimīgāka nekā tad, kad biju kopā ar jums visiem!" Ragana lepni piecēlās kājās, viņas melnā kleita plīvoja. "Labi! Rīt es iešu ārā spēlēties! Es spēlēšos no sirds! Spēlēšos līdz..."

Nākamajā rītā māja atkal applūda. Atkal brienot pa asaru okeānu, viņa atklāja... "Ah... Manas smadzenes atauga." Protams, ka atauga, viņa bija ragana, nemirstīga un nenovecojoša un bezgalīgi ataugoša. Aizbēdā viņa triec savas galvas augšējo pusi atpakaļ uz pārplūdušā pjedestāla. "Tas nemaz nenostrādāja! Kā lai es tagad eju ārā spēlēties?!" Ja viņa nevarēja apturēt asaras... tad viņa varēja to aizmest vietā, kur viņai par to vairs nekad nebūs jāuztraucas!

Tāpēc viņa piesauca savas ceļojuma drēbes (maģija padara pārģērbšanos vienkāršu, cik ērti!) un izgāja, valkājot zilus šortus un zilu bezpiedurkņu bruņurupuču kakla apģērbu. Galu galā tur, kur viņa devās, bija karsts. Un viņa devās lejā uz dziļāko kanjonu pasaulē, Elles ieleju, kur neviens nav nokļuvis līdz apakšai, jo saka, ka tā savienojas ar pašu Elli. Un viņa iemeta savu galvu tumsā lejā. Panākumi! Viņai vairs nebūs ar to jānodarbojas, vai ne?

Dažas dienas vēlāk viņa atgriezās. Elles ieleja tagad vairāk līdzinājās Elles ezeram. Ups.

Elles ārējais loks bija pilnībā applūdis, un viņi bija spiesti pārvietot iedzīvotājus uz iekšējo loku, sūtot patruļas uz glābšanu. Bet bija problēma: saka, ka var tikt nolādēts, pieskaroties raganas īpašumam, tāpēc viņi to nevarēja vienkārši pārvietot, pat ja Ēnu ragana to bija savaldījusi uz laiku. Viņiem vajadzēja, lai īpašniece personīgi atnāktu to paņemt.

Par to nezinot, ragana dungoja un iekārtoja galdu un krēslu ārpus savas mājas. Skaista diena tējas dzeršanai! Apsēdusies viņa grasījās iedzert malku tējas, laimīga, ka ir atbrīvojusies no savas problēmas uz visiem laikiem (nē).

•─── ✩+ ̊.⋆☾⋆++✧ ───•

Papildu attēli:






•─── . ݁+ ⊹ . ݁ ⟡ ݁ . ⊹ + ݁. ───•

Attēlu avoti:
Vietne ar nosaukumu BATO ar reklāmu bloķētāju