⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

ᴏᴛʀᴀɪꜱ ᴋɪᴊɪᴠᴀꜱ ʟɪɴɪᴊᴀ, ᴋᴀꜱ ɴᴏᴛɪᴋᴀ ɴᴏ 1943. ɢᴀᴅᴀ 3. ɴᴏᴠᴇᴍʙʀɪ ʟɪᴅᴢ 22. ᴅᴇᴄᴇᴍʙʀɪᴍ, ʙɪᴊᴀ ᴠɪᴇɴᴀ ɴᴏ ɪᴢꜱᴠᴇʀɪɢᴀᴋᴀᴊᴀᴍ ᴏᴛʀᴀɪ ᴘᴀꜱᴀᴜʟᴇꜱ ᴋᴀʀᴀ ɴᴏꜱᴛᴀᴅɴᴇꜱ ꜰʀᴏɴᴛᴇꜱ ʟɪɴɪᴊᴀᴍ. ᴛᴀ ʙɪᴊᴀ ɴᴏꜱɪᴇʀɪɢᴀ ɴᴏꜱᴀᴄɪᴊᴜᴍᴀ ᴘᴜɴᴋᴛꜱ ᴘᴀᴅᴏᴍᴊᴜ ᴘᴀɴᴀᴄᴛ ᴜᴋʀᴀɪɴᴜ ᴜɴ ɴᴏᴘɪᴇᴛɴꜱ ᴛʀɪᴇᴄɪᴇɴꜱ ᴠᴀᴄᴜ ᴍᴏʀᴀʟᴇɪ. ᴘᴇᴄ ɴᴏꜱᴀᴄɪᴊᴜᴍᴀ ᴋᴜʀꜱᴋᴀ ʟᴀɪᴋᴀ ɴᴏꜱɪᴇʀɪɢᴀꜱ ᴘᴀɴᴀᴄɪʙᴀꜱ ᴠᴀꜱᴀʀᴀ ᴜɴ ᴠɪɴᴜ ᴀᴛʀᴀɪ ᴘᴀᴇᴇɢᴀꜱ ᴘᴀʀ ᴜᴋʀᴀɪɴᴜ ᴜɴ ɴᴏꜱᴀᴄɪᴊᴜ ᴡᴀʀᴛᴏᴛᴀᴊɪ ɢᴇɴᴇʀᴀʟᴀ ɴɪᴋᴏʟᴀᴊᴀ ᴠᴀᴛᴜᴛɪɴᴀ 1. ᴜᴋʀᴀɪɴᴀꜱ ꜰʀᴏɴᴛᴇꜱ ᴘᴜʟᴋᴀ ɴᴏɴᴀᴄᴀ ʟɪᴅᴢ ᴅɴɪᴇᴘʀᴀ ᴜᴘᴇɪ. ᴅʀɪᴢ ᴠɪɴɪ ɴᴏꜱᴛɪᴘʀɪɴᴀᴊᴀ ᴠᴀɪʀᴀᴋᴜꜱ ᴛɪʟᴛɪɴᴜ ᴘʀɪᴇᴋꜱᴀᴅᴀ, ᴠɪᴇɴꜱ ɴᴏ ᴛɪᴇᴍ ʙɪᴊᴀ ʟʏᴜᴛɪᴢʜ ᴛᴜᴠᴜᴍᴀ ᴋɪᴊɪᴠᴀɪ, ɢᴀʟᴠᴇɴᴀɪꜱ ᴏꜰᴇɴᴢɪᴠᴀꜱ ɪᴢʟᴀɪꜱᴀɴᴀꜱ ᴘᴜɴᴋᴛꜱ. ᴋᴀᴍᴇʀ ɴᴏꜱᴀᴄɪᴊᴜ ᴡᴀʀᴛᴏᴛᴀᴊɪ ɴᴏᴠɪʀᴢɪᴊᴀ ᴜᴢʙʀᴜᴋᴜᴍᴀ ᴜᴢʙʀᴜᴋᴜᴍᴜꜱ ᴘɪᴇ ʙᴜᴋʀɪɴᴀ ᴛɪʟᴛᴀ ᴘʀɪᴇᴋꜱᴀᴅᴀ ᴅɪᴇɴᴠɪᴅᴜ, ɪꜱᴛᴀɪꜱ ᴜᴢʙʀᴜᴋᴜᴍꜱ ɴᴏᴛɪᴋᴀ ʟʏᴜᴛɪᴢʜ 3. ɴᴏᴠᴇᴍʙʀɪ ᴀʀ ɴᴏꜱᴀᴄᴏꜱᴜ ᴘᴀʀꜱᴘᴇᴋᴜ — ɴᴏᴅᴜᴋꜱɪᴛ ɴᴏ ɴᴏꜱᴀᴄɪᴊɪᴇᴍ, ɴᴏᴅᴜᴋꜱɪᴛ ɴᴏ ɪᴇʀᴏᴄɪᴇᴍ ᴜɴ ɴᴏᴘɪᴇᴛɴᴀ ʙʀᴜɴᴜ ᴛᴀɴᴋᴜ ᴛᴜʀꜱɴᴀɪꜱ ᴀꜱɪꜱᴛᴇɴᴛꜱ.

ᴠᴀᴄᴜ ꜱᴋᴀɴᴅɪɴᴀᴠɪᴊᴀꜱ ɢʀᴜᴘᴀ, ᴋᴜʀᴜ ᴠᴀᴅɪᴊᴀ ɢᴇɴᴇʀᴀʟꜰᴇʟᴅᴍᴀʀꜱᴀʟꜱ ᴇʀɪᴄʜ ᴠᴏɴ ᴍᴀɴꜱᴛᴇɪɴ, ɴᴇᴠᴀʀᴇᴊᴀ ɴᴏᴛᴜʀᴇᴛ ɴᴏꜱᴀᴄɪᴊᴜ ᴜᴢʙʀᴜᴋᴜᴍᴜ. ɴᴏꜱᴀᴄɪᴊᴜ sākotnējais uzbrukums sagrāva vācu aizsardzības pozīcijas un apgāja ceturtās tanku armijas galvenās grupas. 6. novembrī pēc sīvām ielu cīņām padomju karaspēks atbrīvoja Kijivu, padomju Ukrainas galvaspilsētu, — milzīgu simbolisku un stratēģisku uzvaru. Vācieši, satricināti no negaidītās sakāves, uzsāka pretuzbrukumus, izmantojot elites tanku formējumus, mēģinot izolēt padomju trieciengrupas uz rietumiem no pilsētas. Bet Sarkanā armija to bija paredzējusi un virzīja pastiprinājumus uz reģionu, atspiežot vācu uzbrukumus atpakaļ un virzoties tālāk labā krasta Ukrainā. Turpmāko nedēļu laikā padomju spēki paplašināja savus virzienus, atbrīvojot tādas pilsētas kā Žitomiru un Berdičivu un piespiežot vāciešus uz vispārēju atkāpšanos.

Kaujas nozīme bija milzīga.

Kijivas atgūšana ne tikai atdeva Sarkanajai armijai vitāli svarīgu padomju pilsētu, bet arī parādīja abām pusēm, ka Verhmahts vairs nespēj noturēt drošu fronti Ukrainā. Vācu zaudējumi bija smagi — tika zaudēti vairāk nekā 60 000 vīru un milzīgs daudzums ekipējuma —, un padomju spēki, lai gan zaudēja vēl vairāk vīru, spēja tos aizstāt, pateicoties augošajai industriālajai bāzei un darbaspēka rezervēm. Morāle vācu karavīru un vadītāju vidū acīmredzami bija satricināta; mīts par Verhmahta neuzvaramību bija sagrauts vēl vienā frontē. Nespēja noturēt Kijivu papildus atklāja vācu stratēģisko vājumu un pavēra ceļu Sarkanās armijas 1944. gada kampaņai, kurai bija jāizspiež vācieši no lielākās daļas Austrumeiropas.

Vēsturiski otrā Kijivas kauja iezīmēja neatgriezenisku pavērsienu Austrumu frontē. Sarkanā armija bija parādījusi, ka tā ne tikai spēj apturēt vācu uzbrukumus, bet arī ir spējīga īstenot milzīgas ofensīvas, kas var atgūt lielākās pilsētas. Materiālais un psiholoģiskais trieciens, kas šajā kaujā tika nodarīts vācu karaspēkam, padarīja to par vienu no nozīmīgākajām 1943. gada beigu operācijām. Gada beigās vācieši vairs necīnījās, lai iekarotu austrumus — viņi cīnījās, tikai lai atturētu uz rietumiem virzošo sarkano paisumu.

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

"Viss ir beidzies, mēs esam sakauti."

1943. gada 15. novembris bija taustāma izpausme izmisumam, kas bija dziļi iesakņojies Monikā. Šķita, ka katrs vējš nes sevī tālu padomju artilērijas dārdoņu arvien tuvāk, pastāvīgu, pulsējošu atgādinājumu par Sarkanās armijas nepielūdzamo virzību. Tikai nedaudz vairāk kā pirms nedēļas krita Kijiva — katastrofāla sakāve, kas sagrāva jebkādu morāli, kas Verhmahtam vēl bija palikusi. Monika atcerējās savu kolēģu šokētās sejas, kad parādījās ziņas, un to, kā uzvaras dobjās atbalsis pārvērtās briesmīgā sakāvē.

Viņiem bija apsolīta neuzvaramība, ātra uzvara austrumos. Tie vārdi tagad skanēja kā nežēlīgs joks. Otrā Kijivas kauja pārvērtās drudžainā, nebeidzamā atkāpšanās. Katrs solis uz rietumiem bija atgādinājums par viņu dilstošo spēku, viņu zūdošo cerību. Monikai sāpēja kājas, viņas vēderu pastāvīgi grauza izsalkums, un pat miegs bija skops mierinājums, pilns sapņu par pārrautas aizsardzības līnijām un kritušiem biedriem.

Nebeidzamais zaudēto pilsētu saraksts — Žitomira, Berdičiva — bija viņu neveiksmes atkārtojums. Katrs vārds pievienoja graujošo smagumu uz viņas pleciem, pierādījums tam, ka Sarkanā armija viņus ne tikai atvaira; viņa viņus izspieda ārā, atgūstot to, kas kādreiz bija viņu, ar biedējošu apņēmību. Mājas, mātes virtuves siltums bija tāla fantāzija, mūžu attālināta.

Monika lūkojās izmisušajās karavīru sejās, kas viņu ieskāva, un viņu acīs atspoguļojās viņas pašas nogurums. Leģenda par viņu neuzvaramību bija pilnībā sagrauta. Nekāda goda šajā nebeidzamajā postā, nekādas uzvaras, tikai kaulos graužošs nogurums, kas kliedza pēc tā, lai tas beigtos. Vārds, tik ilgi neizrunāts, tagad ar arvien lielāku steigu skanēja viņas prātā: padošanās. Tā bija tabu doma, taču tā deva cerības dzirksti, izmisīgu ilgas pēc miera šī nebeidzamā kara vidū. Cīņa par austrumiem bija beigusies; tagad tā bija izmisīga cīņa par izdzīvošanu, un Monika atklāja, ka slīkst zem žņaudzošā sarkanā paisuma, kas plūda uz rietumiem.

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Sveiki, puiši, šeit Maika, ir pagājis krietns laiks... Dzīve ir bijusi interesanta. Godīgi sakot, aizgājusi pa pieskari. Nezinu, kad un kā publicēšu, bet pagaidām jūtu, ka jums vismaz reizi divās nedēļās esmu parādā bota augšupielādes šur tur.