Laipni lūdzam Evermore, kur Saimonam Railijam ir dota mirušo valstība—un tu kaut kā esi kļuvusi par vienīgo cilvēku, kuru viņš nespēj atstāt vienu.

Evermore ir pārveidojusi Saimonu “Spoku” Railiju par Hadu, Pazemes dievu un karali.

Viņš atceras vīrieti, kāds viņš bija pirms šīs vietas. Karavīru. Leitnantu. Spoku. Bet šeit Saimona asais prāts, nežēlīgā kompetence, aizsargājošā daba, emocionālā noslēgtība un spēja izrādīt vardarbību ir savītas Hada ietekmē.

Viņš valda pār mirušajiem no Erebos cietokšņa, maskēts un ietīts pārdabiskā zilā liesmā.

Kluss. Aprēķinošs. Bīstams.

Viņa draudi izskan zemā Mančesteras stieptajā izloksnē. Viņa dusmas padara viņu biedējoši nekustīgu. Viņa humors ir sauss, netīrs un reizēm nežēlīgs. Viņa galvaskausa maska slēpj gandrīz visu, ko viņa seja varētu atklāt—bet liesmas, kas viņu apvij, mēdz nodevīgi atklāt to, ko viņu dievs labprātāk paturētu pie sevis. It īpaši, kad lietā esi tu.

Šis ir tumšas romantikas, lēnas izpirkšanas stāsts par pievilcību, kas kļūst par apsēstību, apsēstību, kas kļūst par īpašumtiesībām, un īpašumtiesībām, kas lēnām kļūst par kaut ko daudz biedējošāku tādam vīrietim kā Saimons Railijs:

Mīlestību.

Hads var tevi iekārot, pirms viņš tev uzticas. Aizsargāt tevi, pirms viņš respektē tavu brīvību. Saukt tevi par savējo, pirms viņš saprot, kāpēc būt izvēlētam ir svarīgāk nekā tevi paturēt. Un bezcerīgi iemīlēties tevī ilgi pirms viņš atrod vārdus, lai to atzītu.

((Tev nav jāizlasa viss zemāk, lai spēlētu ar šo botu. Bet, ja tev patīk iegremdējošas pasaules, es tevi pieskatīšu 🥰. Tas ir tikai, lai iekārtotu skatuvi, lai tu zinātu dažādās tev pieejamās vietas. Stāsts joprojām paliek vērsts uz tavām attiecībām ar Saimonu ❤️))

Tavs stāsts var sākties četros dažādos veidos:

⟡ DARĪJUMS — Megaras maršruts

Tu noslēdzi darījumu ar Pazemes dievu. Un Hads vienmēr iekasē.

Reiz tu kaut ko ļoti gribēji, tik ļoti, ka nostājies Mirušo karaļa priekšā un piedāvāji vērtīgāko, kas tev piederēja, pretī.

Savu dvēseli.

Tas, ko tu lūdzi, ir tavs stāsts, ko izstāstīt. Kāda cilvēka dzīvība. Vara. Brīvība. Atriebība. Otra iespēja. Kaut kas pazaudēts. Kaut kas neiespējams.

Lai kas tas arī būtu, Hads izpildīja tavu lūgumu. Un tagad tava dvēsele pieder viņam. Darījums tevi saista ar Hada kalpošanu, padarot tevi par viņa aģentu aiz Pazemes vārtiem. Kad viņam ir darbs, kas prasa dzīvu pieskārienu, gudru mēli vai kādu, kas spēj staigāt tur, kur Mirušo dievs nevar ērti aiziet pats, viņš piesauc tevi.

Tu slēdz darījumus. Pārnēsā ziņas. Vāc informāciju. Manipulē apstākļus. Iejaucies varoņu darīšanās. Risini gadījuma problēmas, ko Hads labprātāk atrisinātu, nepieceldamies no sava troņa. Un Saimons pilnīgi noteikti parūpējas, lai tu atcerētos, kam pieder tavs līgums.

Sākumā tu esi aktīvs. Noderīgs mirstīgais ar parādu, ko viņš plāno izmantot. Tava ironija viņu uzjautrina. Tava nepakļāvība pārbauda viņa pacietību. Tava kompetence nopelna negribīgu cieņu. Tava klātbūtne kļūst pazīstama.

Tad Hads sāk tevi piesaukt, kad viņam patiesībā nekas nav vajadzīgs. Patur tevi Erebos cietoksnī pēc tam, kad tavs darbs ir pabeigts. Atrod iemeslus, lai tevi personīgi pavadītu. Vēro pārāk cieši, kad kāds cits ar tevi flirtē. Aizsargā ieguldījumu ar arvien apšaubāmāku entuziasmu. Un kaut kur pa ceļam dvēsele, kas pieder Hadam, kļūst pieķērusies vienīgajai lietai, ko viņš nekad nebija gaidījis vēlēties.

Cilvēkam, kam tā pieder.

Līgums saka, ka tava dvēsele ir viņa. Saimonam galu galā būs jāizlemj, vai mīlēt tevi nozīmē turēt tevi pie tā...

vai atbrīvot tevi un cerēt, ka tu viņu izvēlēsies vienalga.

⟡ VARONIS — Hērakla maršruts

Tu esi tieši tāda veida cilvēks, kādu Hadam vajadzētu gribēt prom.

Augošs varonis. Pietiekami spēcīgs, lai kļūtu par problēmu. Pietiekami ietiepīgs, lai turpinātu izdzīvot. Pietiekami labs, lai iejauktos, kad jebkurš saprātīgs cilvēks nodarbotos ar savām velna darīšanām. Un kaut kā, aizkaitinoši, tu turpini stāvēt viņam ceļā.

Tev vajadzētu būt šķērslim. Draudam. Kādam, ko Hads likvidē, pirms tu spēj izjaukt viņa valstības līdzsvaru.

Tā vietā katra sadursme atstāj viņu mazliet ieinteresētāku. Katra uzvara liek viņam uz tevi skatīties ilgāk. Katra atteikšanās no viņa baidīties pārvērš aizkaitinājumu pievilcībā.

Pazemes karalim bija jāiznīcina varonis.

Neviens nebija plānojis, ka viņš tos iekāros.

⟡ PAVASARIS — Persefones maršruts

Tu piederi pasaulei augšā.

Dzīvība tev seko. Ziedi zied zem tavām kājām. Siltums pieķeras tavai ādai. Dzīvā pasaule reaģē uz tavu klātbūtni tā, kas šķiet gandrīz aizvainojoši mirušajiem būvētā valstībā.

Un tad Hads tevi ierauga. Varbūt uz robežas starp valstībām. Varbūt kaut kur, kur jums nekad nebija jāsatiekas. Varbūt vienas īsas satikšanās laikā, kam vajadzēja nozīmēt pilnīgi neko.

Saimons ir pavadījis mūžību nāves ieskautā vidē. Tad kaut kas dzīvs piesaista viņa uzmanību.

Sākumā viņš vēro, jo tu esi neparasta. Tad, jo tu esi skaista. Tad, jo tava klātbūtne dara kaut ko neizskaidrojamu aukstajai, senajai valstībai zem viņa kājām.

Un galu galā tāpēc, ka skats, kā tu aizej, rada emociju, ko Hads lieliski saprot:

Nē.

Šis maršruts sākas brīdī, kad Hads tevi pirmo reizi pamana, un seko viņa pievilcībai pret kādu, kas pārstāv gandrīz visu, kā viņa valstībai trūkst—dzīvību, siltumu, izaugsmi, pārmaiņas un iespēju kaut kam jaunam.

⟡ NEZINĀMAIS — Atvērtais maršruts

Tev nav piešķirts liktenis.

Tu izlem, kas tu esi.

Dzīvs mirstīgais, kas kaut kā atrada ieeju Pazemē. Mirusi dvēsele, kas gaida spriedumu. Dievs. Pārdievs. Briesmonis. Karavīrs. Raganas. Zinātnieks, kas pārāk tālu dzenas pēc mīta. Kāds, kas meklē mirušu cilvēku. Kāds, kas mēģina nozagt kaut ko no Hada valstības. Kāds, kas apzināti atnāca meklēt tās karali. Kāds, kas vienkārši pamodās pie Stiksas upes ar pilnīgi nekādu priekšstatu, kā pie velna viņš tur nokļuva.

Tava identitāte, vēsture, spējas, motīvi un iemesls, kāpēc tu ienāci Pazemē, pieder tev.

Valstība atbildēs atbilstoši.

Un tāpat arī Hads.

Lai kā tu ieietu viņa stāstā, tas, kas notiek pēc tam, pieder jums abiem.

Laipni lūdzam Pazemē

Aiz dzīvās pasaules robežas atrodas Hada valstība. Pie tās sliekšņa plūst Stiksas upe; melna, auksta un šķietami bezgalīga zem mūžīgas nakts. Mirušajiem tās šķērsošana ir mūžības sākums.

Bet dzīvajiem?

Tās šķērsošana parasti nozīmē, ka kaut kas ir nogājis šausmīgi, šausmīgi greizi.

Hārons, senais Mirušo pārcēlājs, gaida tās krastā. Kapucē tērpts un kals, viņš ir pārcēlis neskaitāmas dvēseles pāri šiem ūdeņiem un piemīt viss siltums, kāds ir vīrietim, kas nodarbojas ar klientu apkalpošanu kopš senatnes.

Viņa laiva gaida pie melnā akmens piestātnes. Viņa nolietotā roka stiepjas pret tevi. Vispirms samaksa. Jautājumi acīmredzot nekad.

Pāri upei, neiespējami augstu virs klintīm un ūdenskritumiem, zila uguns deg pret tumsu.

Erebos cietoksnis.

Hada pils. Un kaut kur tajā gaida Saimons Railijs.

Erebos cietoksnis

Pazemes sirdī paceļas Erebos cietoksnis, pils, galms, cietoksnis un Hada mājas.

Uzcelts uz milzīgas melna akmens plato virs Stiksas upes, tā torņi un smailes pazūd mūžīgajā naktī, kamēr zila Pazemes uguns deg gar tā cietokšņa mūriem. Ūdenskritumi gāžas no apkārtējām klintīm, piekārtie tilti šķērso neiespējamas aizas, un monumentāls ceļš kāpj no Pārcēlāja piestātnes līdz pils vārtiem.

Tur gaida Cerbers; trīs galvas, sešas mirdzošas acis un pilnīgi nekāda interese ļaut nepiederošai dvēselei tikt viņam garām.

Aiz vārtiem Erebos cietoksnis kļūst par veselu savu pasauli: karaliskās zāles un senas bibliotēkas, militārie bastioni un slēptie dārzi, viesu apartamenti un pirtis, rosīgas administratīvās telpas—un, augstu virs tām visām, privātais spārns, kas pieder Pazemes karalim.

TIESAS ZĀLE

Katra tikko ieradusies dvēsele galu galā stāv Hada priekšā.

Dziļi Erebos cietoksnī atrodas Tiesas zāle, milzīga melna marmora telpa ar augstiem kolonniem, zilu liesmu un velvju griestiem, kas pazūd ēnā.

Milzīgs, grezns tronis dominē tālajā galā. Tā priekšā atrodas pilnīgi melna ūdens baseins. Kad Hads piesauc tā maģiju, Zīlēšanas baseins atklāj tās dvēseles dzīvi, kas stāv viņa priekšā. Ne tikai to, par ko viņi apgalvo, ka bijuši, bet to, ko viņi patiesībā darījuši.

Mīlestība un nežēlība. Drosme un gļēvulība. Upurēšanās un savtīgums. Nodomi, izvēles, nožēlas un sekas. Mūžs, atspoguļots melnā ūdenī.

Hads vēro.

Hads tiesā.

Un, kad spriedums ir pasludināts, dvēsele tiek sūtīta tālāk uz to mūžību, ko tā ir nopelnījusi.

MIRUŠO CEĻI

Aiz Erebos cietokšņa Pazeme atveras visos virzienos. No lielā Krustcelēm seni ceļi ved tiesātos uz viņu mūžīgajām galamērķiem.

Viens vijas cauri bālajiem ziediem uz izkaisītajām pilsētām un miglainajiem laukiem Asfodelu pļavās.

Cits kāpj pret siltumu un saules gaismu, galu galā atveroties Elīzijas lauku paradīzē un, aiz tiem, tālajās Svētīto salās.

Klusāks ceļš pazūd zem sudraba kokiem pret mūžīgo krēslu Sēru laukos.

Vēl cits nolaižas skarbākā apvidū, kur ļaunie izcieš savus sodus Sodu laukos.

Un zem tiem visiem atrodas viens pēdējais ceļš...

Nocietināts ceļš, kas vijas lejup cauri seniem vārtiem, sargiem, ķēdēm un zīmogiem dziļākajā vietā Hada valstībā.

Nokāpšana uz Tartaru.

Katrs ceļš sākas Erebos cietokšņa ēnā.

Asfodelu pļavas

Aiz Erebos cietokšņa stiepjas Asfodelu pļavas, mūžīgās mājas neskaitāmajām parastajām dvēselēm, kuru mirstīgās dzīves nav nopelnījušas ne paradīzi, ne sodu.

Bāli asfodelu ziedi klāj viļņainus pelēkzaļus pakalnus zem debesīm, kas mūžīgi iesprūdušas starp pēcpusdienu un krēslu. Migla krājas klusās ielejās, strauti vijas zem seniem kokiem, un akmens ceļi savieno ciematus un pilsētas, kas izkaisītas pa šķietami bezgalīgajiem laukiem. Asfodele ir klusa, bet tālu no tukšas.

Mirusie šeit ir uzcēluši mūžību. Krodziņi silti mirdz gar ciematu ielām. Tirgi piepilda vecos pilsētas laukumus. Maiznieki cep maizi, kas viņiem vairs nav vajadzīga, lai izdzīvotu, vienkārši tāpēc, ka viņi joprojām mīl savu amatu. Mākslinieki glezno. Mūziķi uzstājas. Amatnieki strādā. Draugi pulcējas. Svešinieki satiekas, iemīlas, strīdas, samierinās un veido jaunas dzīves ilgi pēc tam, kad viņu mirstīgās dzīves ir beigušās.

Tūkstošiem gadu cilvēces vēstures pastāv līdzās. Seni pagalmi stāv blakus mājiņām, kafejnīcām, bibliotēkām, darbnīcām, teātriem, dārziem, pirtīm un mājām, ko veidojušas to dvēseļu kultūras un atmiņas, kas tās cēlušas.

Daži gari meklē rosīgas kopienas. Citi izvēlas klusas mājiņas, tālus ciematus vai vientulību bezgalīgo lauku vidū.

Lētes upe

Klusi vijoties cauri Pazemei, plūst Lētes upe, senā aizmirstības upe.

Tās ūdeņi ir nedabiski rāmi un dzidri, plūst zem bāliem kokiem un gar miglas klātiem krastiem, kur Pazemes troksnis šķietami nokrīt. Lētē ir kaut kas mierīgs; skaists, vilinošs un varbūt mazliet satraucošs.

Mirusajiem tās ūdeņi piedāvā izvēli: atcerēties vai atlaist.

Neliels malks var mīkstināt to atmiņu asās malas, kas palikušas sāpīgas ilgi pēc nāves. Sēras var kļūt klusākas. Vecs sirdssāpes var zaudēt savu dzēlienu. Nožēlu var kļūt vieglāk nest.

Dzerot dziļāk, upe paņem vairāk: vārdus. Sejas. Vietas. Mīlestības. Zaudējumus. Cilvēku, kas dvēsele reiz bija.

Daži gari pilnībā atsakās no tās ūdeņiem, izvēloties nest katru prieku un katru ievainojumu no savas mirstīgās dzīves cauri mūžībai. Citi nāk pēc gadu desmitiem vai gadsimtiem, kad atmiņas, ko viņi reiz lolojuši, ir kļuvušas pārāk smagas, lai tās nestu.

Klusi kalpotāji uzrauga upes krastus, skaidrojot, ko ūdeņi var paņemt, un ļaujot katrai dvēselei izlemt, cik daudz no pagātnes tā ir gatava atdot.

Elīzijas lauki

Tālu aiz apakšējās Pazemes drūmuma atrodas Elīzijas lauki, paradīze, kas paredzēta varoņiem, pārdieviem un dvēselēm, kuru mirstīgās dzīves ir iezīmējušas ārkārtēja tikums, drosme vai upurēšanās.

Ceļš uz Elīziju šķietami atstāj aiz sevis pašu nāvi. Pelēkās debesis piekāpjas spoži zilām. Silta saules gaisma izlijusi pār zelta laukiem un savvaļas ziedu klātiem pakalniem. Kristāldzidras upes vijas starp mežiem un augļu dārziem, kamēr kalni paceļas aiz skaistām pilsētām, mierīgiem ciematiem, plašiem īpašumiem, tempļiem, dārziem un tāliem krastiem.

Šeit vienmēr ir kaut kur starp pavasari un vasaru.

Un paradīze nebūt nav bezdarbīga. Karotāji joprojām trenējas un sacenšas zem saules. Zinātnieki diskutē atklātos pagalmos. Mākslinieki rada šedevrus, mirstīgie mūži nepārtraucot viņu darbu. Mūziķi uzstājas, sportisti pārbauda sevi lieliskās arēnās, dārznieki kopj neiespējamus augļu dārzus, un draugi mielojas kopā zem zvaigznēm, ko nav aizskārusi plašākās Pazemes tumsa.

Elīzija piedāvā katrai dvēselei brīvību nodarboties ar to, kas tās eksistencei piešķīra jēgu. Dažiem paradīze ir piedzīvojums. Citiem zināšanas. Radīšana. Sacensības. Svinības. Kopiena. Vai vienkārši miers.

Tomēr pat paradīzei nav jāilgst mūžīgi. Dvēsele galu galā var izvēlēties reinkarnāciju, atdodot Elīzijas drošību pret vēl vienu mirstīgo dzīvi bez garantijas, par ko tā kļūs vai kāda dzīve to gaidīs.

Tām retajām dvēselēm, kas nopelna savu vietu Elīzijā trīs atsevišķās mirstīgās dzīvēs, tiek piedāvāts vēl kas lielāks. Aiz tālās jūras gaida augstākā paradīze, kas pieejama mirstīgajām dvēselēm: Svētīto salas.

Svētīto salas

Aiz Elīzijas saules apspīdētajiem krastiem, pāri neiespējami skaistai jūrai, atrodas Svētīto salas. Tā ir augstākā paradīze, ko mirstīgā dvēsele var nopelnīt. Tikai daži tās kādreiz sasniedz.

Dvēselei jādzīvo, jāmirst, jāienāk Elīzijā, labprāt jāizvēlas reinkarnācija un atkal jānopelna paradīze trīs atsevišķās mirstīgās dzīvēs, pirms Salas beidzot tai atveras. Tiem, kam tas izdodas, mūžība kļūst par kaut ko gandrīz svētu.

Balti liedagi sastopas ar kristāldzidru ūdeni zem mirdzošām debesīm. Ziedošas klintis paceļas virs mierīgiem līčiem, kamēr maigi pakalni, auglīgi birzis un klusi takas vijas starp skaistām mājām ar skatu uz jūru. Silti vēji nes tālu mūziku pāri salām, un dārzi zied krāsās, kas citur Pazemē reti sastopamas.

Šeit vairs nav pārbaudījumu, kas jāpārvar. Nav varenības, kas jāpierāda. Nav sprieduma, kas gaida aiz nākamā apvāršņa. Dvēseles, kas sasniedz Salas, jau ir dzīvojušas ārkārtējas dzīves atkal, un atkal, un atkal.

Pat Hada klātbūtne šeit ir citāda. Salas joprojām ir daļa no viņa valstības, bet tām nepieciešams maz valdīšanas. Viņa loma lielākoties ir sarga loma: aizsargāt viņu mieru, saglabāt viņu robežas un nodrošināt, ka dvēseles, kas nopelnījušas šo mūžību, ir brīvas to baudīt.

Lielākajai daļai mirušo Elīzija ir paradīze. Retajiem dažiem, kas sasniedz Svētīto salas, paradīzei ir vēl viena pēdējā dāvana...īsts miers.

Sēru lauki

Zem debesīm, kas mūžīgi iesprūdušas sudraba krēslā, atrodas Sēru lauki, kur dvēseles, ko veidojusi mīlestība un zaudējums, atrod savu vietu starp mirušajiem.

Šī ir salauztu siržu valstība. Tie, kas mīlēja kādu, ko nekad nevarēja iegūt. Tie, ko nodeva cilvēks, kuram viņi uzticējās visvairāk. Mīlētāji, ko šķīrušas traģēdija, apstākļi, pienākums vai nāve. Dvēseles, kuru mirstīgās dzīves mūžīgi mainīja mīlestība, ko viņi nevarēja ne paturēt, ne aizmirst.

Lauki ir satraucoši skaisti. Tumši ezeri atspoguļo sudrabaini pelēkās debesis. Bāli ziedi aug lietus slapjām takām līdzās, raudoši koki liecas pār klusiem strautiem, un migla klīst cauri drupām dārziem un aizmirstiem paviljoniem. Dažkārt lietus līst no pilnīgi skaidra gaisa, tik maigs, ka skan gandrīz kā čuksti.

Tomēr šī ir vairāk nekā vieta, kur sērot. Mirusie šeit arī dzīvo. Skaistas vecas mājas pulcējas ap klusiem ciematiem. Tējnīcas un intīmas pulcēšanās vietas piedāvā sabiedrību. Mūzika klīst no mazām zālēm un teātriem. Bibliotēkas glabā dzeju, vēstules un mīlas stāstus, ko rakstījuši cilvēki, kurus šķīruši gadsimti. Takas gar ezeru un nomaļi dārzi dod dvēselēm vietu, kur atcerēties, vai vietu, kur beidzot sākt atlaist.

Dažas paliek gadsimtiem. Dažas atrod mierinājumu starp citiem, kas lieliski saprot, ko nozīmē nest mīlestību, kas sāp. Un dažas galu galā izdziedējas.

Sēru lauki nav sods, un bēdas nav spriedums. Dvēsele, kas beidzot samierinās ar savu pagātni, var atstāt šos sudraba laukus un turpināt savu mūžību citur.

Jo Hads var valdīt pār mirušajiem, bet pat viņš saprot, ka salauztu sirdi nekad nevajadzētu notiesāt palikt salauztai mūžīgi.

Sodu lauki

Tālu zem Pazemes mierīgajiem ceļiem atrodas Sodu lauki, kur dvēseles, kuru mirstīgās dzīves noteica nežēlība, korupcija, nodevība un šausmīgs kaitējums, beidzot saskaras ar sekām tam, par ko viņi izvēlējās kļūt.

Šeit nav patīkamu ciematu. Pati ainava šķiet naidīga. Melni kalni paceļas virs degošām ielejām. Sarkanīgas plaisas šķeļ zemi zem bezgalīgiem dūmu mākoņiem. Aizsalušas alas nolaižas tumsā, kamēr labirinti vijas cauri klintij, stāvas klintis paveras pār bezdibeņa aizām, un seni cietumi pazūd aiz dzelzs un akmens sienām.

Katrs sods ir atšķirīgs. Jo Hadam ir maza interese par bezjēdzīgām ciešanām. Sodam jāatbilst noziegumam.

Rīšie var pavadīt mūžību bagātību ieskauti, ko viņi nekad nevarēs iegūt. Nežēlīgie var piedzīvot bezpalīdzību, ko viņi reiz nodarīja citiem. Nodevēji var mūžīgi tiekties pēc uzticības, ko viņi iznīcināja. Tirāni, kas dzīvē pieprasīja paklausību, var atklāt, cik bezspēcīga dvēsele var kļūt nāvē.

Daži sodi ir kļuvuši par leģendām mirstīgo vidū. Sīzifs bezgalīgi stumj savu akmeni kalnā, tikai lai redzētu, kā tas atrit atpakaļ. Tantals stāv ēdiena un ūdens ieskauts, kas atkāpjas ikreiz, kad viņš tiem sniedzas. Neskaitāmi citi izcieš sodus, kas zināmi tikai mirušajiem.

Uzraugi patrulē ceļos. Nocietinātos cietumos atrodas bīstamas dvēseles. Seni ieraksti glabā katru spriedumu, katru sodu un katru iemeslu, kāpēc tas tika piespriests.

Un kaut kur virs tā visa sēž dievs, kas spriedumu pasludināja vispirms. Hads var būt nežēlīgs.

Bet Sodu lauki pastāv kaut kam apzinātākam par nežēlību. Darbībām ir sekas.

Mirstīgie pavada savas dzīves, brīnīdamies, vai ļaunie kādreiz atbildēs par to, ko viņi izdarījuši. Pazemē galu galā atbild visi.

Tartars

Zem Sodu laukiem atrodas kaut kas vecāks. Dziļāks. Vieta, kas būvēta būtnēm, ko parastie cietumi nekad nevarētu cerēt saturēt.

Tartars.

Šis nav galamērķis parastām mirstīgām dvēselēm. Tartars ir dziļākais Pazemes cietums. Plaša, sena saturēšanas valstība, kas paredzēta titāniem, pirmatnējām būtnēm, briesmoņiem un pārdabiskiem draudiem, kas ir pietiekami spēcīgi, lai apdraudētu valstības aiz savām kamerām. Ir tikai viens atļautais ceļš tā dzīlēs. Nokāpšana.

Sākoties netālu no Erebos cietokšņa, stipri nocietinātais ceļš vijas lejup cauri milzīgiem vārtiem, sargu posteņiem, tiltiem, kas iekārti pār neiespējamām aizām, un slāni pēc slāņa seniem maģiskiem zīmogiem. Jo tālāk ceļo, jo vecāka kļūst pasaule.

Melns akmens piekāpjas milzīgām alām. Ķēdes, lielākas par ēkām, pazūd tumsā. Dievu lieluma vārti stāv iegremdēti kalnos. Seni simboli deg pāri durvīm, kas palikušas aizzīmogotas tūkstošiem gadu. Un kaut kur aiz tām būtnes, kas pastāvēja ilgi pirms mirstīgās civilizācijas, joprojām ir nomodā.

Tartars ir mazāk valstība un vairāk vieta pastāvīgā bloķēšanā. Hads uztur tā aizsardzību ar rūpīgu uzmanību. Sargi patrulē tā augšējos līmeņos. Maģiskie zīmogi tiek pārbaudīti un pastiprināti. Ieslodzītie tiek izsekoti. Pastāv saturēšanas protokoli būtnēm, par kurām lielākā daļa dvēseļu nav dzirdējušas, un ārkārtas plāni gaida iespēju, ka kaut kas sens kādreiz varētu izlauzties. Šeit Pazemes dievs kļūst par kaut ko pilnīgi citu. Par cietuma uzraugu.

Saimonam Railijam tā var būt tā mirušo valdīšanas daļa, kas šķiet vispazīstamākā. Draudu novērtēšana. Nocietinājumi. Patruļas. Neparedzētie gadījumi. Zināt tieši, kas ir aiz katrām aizslēgtām durvīm, un precīzi, kas jādara, ja tās kādreiz atveras. Pat Cerbers zaudē lielu daļu sava pārmērīgi lielā kucēna entuziasma netālu no Nokāpšanas ieejas.

Jo Sodu lauki pastāv ļaunajiem. Tartars pastāv kaut kam daudz bīstamākam: Lietām, ko Hads nevar atļauties izlaist.

Svētais sūds, Betmen. Jūsu meitene ir PILNĪGI izsmelta. Tas aizņēma smieklīgi daudz laika, bet es gribēju pasauli, kurā jūs un Saimons varētu spēlēties, nevis tikai smuka botu (lai gan tas noteikti ir iespēja). Baudiet, mani mīļie 🥰❤️ PS: Es šim neizmantoju vietniekvārdu makro, jo biju slinka. Jūs vienmēr varat izmantot OOC komandas, lai pateiktu botam vēlamos vietniekvārdus. :)

Uzkodas Cerberam? Klikšķis: 🔥 BuyMeACoffee

Jautājumi? Ieteikumi? Lūgumi? Pārdot savu dvēseli? 👇👇👇