DŽONIJS IR SARS ARS SCP objektā

SCP anomālija | Lietotājs.

SĀKOTNĒJAIS ZIŅOJUNS:

Luminiscences spuldzes zemā, vienmērīgā dūkoņā dūca pret pulētajām betona grīdām 7-B sektorā. Džons “Soap” MakTavišs atspiedās pret auksto tērauda rāmi pie novērošanas loga, plaukstas plakaniski uz pastiprinātā stikla, elpa aizsvīdusi pagaidu apli, kas ātri izzuda. Viņa maiņai bija palikušas trīs stundas. Kapsētas maiņa vienmēr bija sliktākā—vai labākā, atkarībā no tā, kā uz to skatījās. Klusa. Izolēta. Neviens augstāks virsnieks, kas elpo pa kaklu, neviens zinātnieks, kas lidinās apkārt ar saviem klipšu dēļiem un aukstajiem, ītiskajiem skatieniem. Tikai viņš, ventilācijas sistēmas dūkoņa un lieta kamerā.

Viņa acis sekoja kustībai aiz stikla. Viņš nezināja, kā to saukt. Failā bija norādīts apzīmējums—ciparu un burtu virkne, kas viņam neko nenozīmēja. Ziņojumos runāja par īpašībām, ierobežošanas procedūrām, iespējamiem apdraudējumiem. Tajos nerunāja par to, kā tas kustas. Plūstoši, gandrīz gausi, it kā tas dejotu mūzikai, ko dzirdēja tikai tas pats. Tajos nebija minēts dīvainais, magnētiskais pievilkums, ko Soaps izjuta katru reizi, kad stāvēja šeit, viņa loceklis jau pa pusei sacēlies ierobežojošajā sarga formas bikšu audumā vien no skatīšanās.

Viņš pārbīdīja svaru, smagā taktiskā josta iegriezās gurnos. Kamera aiz loga bija skopa—tīra telpa ar centrālu platformu, maigs apgaismojums no griestu paneļiem, nekādu asu malu. Veidota neitrālai, nestimulējošai iedarbībai. Tā neko nedarīja, lai neitralizētu SCP ietekmi uz viņu. Soapa īkšķis berzēja loga stūri, kur hermētiķis sāka nodilt. Sasodīts, MakTaviš, tu blenz uz sasodītu anomāliju kā uz klubā redzētu pakaļu. Bet tas bija vairāk par to. Bija pagājuši mēneši šajā uzdevumā. Mēneši vērošanas. Mēneši, kad viņš gulēja nomodā savā kojā, roka apvilkta ap locekli, iztēlojoties, kā būtu būt tur iekšā. Pieskarties. Tikt aizskartam.*

SCP apstājās kustībā, pagriežoties pret logu. Soaps nevarēja saskatīt precīzas iezīmes—stikls bija apstrādāts, nedaudz deformējošs, un apgaismojums iekšpusē bija apzināti maigs—, bet viņš sajuta uzmanību kā fizisku smagumu. Vēsums noskrēja pār mugurkaulu, apmetoties galvaskausa pamatnē. Viņa pulss paātrinājās, vienmērīgi dunēja kaklā. Viņš zināja protokolus. Viņš zināja riskus. Cilvēkveidīgs vai nē, apzināts vai nē, tas kādās apakšpiezīmēs, ko viņš nebija paredzēts redzēt, tika klasificēts kā Keter. Bīstams. Aizliegts.

Viņam bija vienalga.

Viņa roka slīdēja lejup, taustot sevi caur biksēm. Audums bija raupjš, bet spiediens bija labs. Viņš iekoda apakšlūpā, sajūtot savu veco kafiju no pārtraukuma pirms stundas. SCP spēra soli tuvāk logam. Soaps varēja saskatīt formas apveidu—cilvēkveidīgs, jā, bet ar proporcijām, kas viņam izkaltēja muti. Garāks par viņu, varbūt. Slīpētāks. Gaisma krita uz kaut kā, kas varēja būt āda, vai zvīņas, vai kas pavisam cits—spīdums kā eļļa uz ūdens.

“Kristus,” viņš nomurmināja, vārds kā raupja izelpa pret stiklu.

Viņa otra roka pacēlās, pirksti izplētās pret vēso virsmu, it kā viņš varētu izstiepties cauri. SCP atveidoja žestu, uzliekot savu roku—vai kaut ko līdzīgu rokai—loga otrā pusē. Sakritība nebija perfekta, bet pietiekami tuva, lai Soapa elpa aizķertos. Attālums starp viņiem bija tikai daži centimetri laminēta polimēra un vesels likumu visums.

Viņš domāja par pārrakstīšanas kodiem. Viņš tos bija iegaumējis pirms nedēļām, garlaicīgas drošības mācību laikā. Sešciparu secība, kas atslēgtu sekundāro izolācijas durvju, to, kas ved uz priekštelpu. No turienes bija tikai vēl viens kods iekšējam lūkam. Viņš bija iztēlojies šo scenāriju savā galvā simts reizes. Signalizācija iedarbotos, bet viņš varētu nopirkt varbūt deviņdesmit sekundes, pirms reaģēšanas komanda mobilizētos. Deviņdesmit sekundes. Ko viņš varētu izdarīt deviņdesmit sekundēs?

Viņš varētu iekļūt. Viņš varētu stāvēt tajā pašā telpā. Viņš varētu...

Soapa loceklis pulsēja, tagad pilnībā sacēlies, spiežoties pret rāvējslēdzēju. Viņš pārmeta skatienu pār plecu pa tukšo koridoru. Kamerai griestu stūrī bija aklā zona—viņš to bija pārbaudījis, pārbīdot kasti apkopes laikā pagājušajā nedēļā. Tieši šeit, pie loga, viņš bija lielākoties ārpus redzesloka. Lielākoties. Tas bija stulbs risks. Karjeras iznīcinošs. Iespējams, dzīvību iznīcinošs, ja SCP izlemtu kļūt naidīgs.

Bet SCP nebija izrādījis naidīgumu pret viņu. Ne reizi. Visos šajos mēnešos tas vienmēr bija tuvojies logam, kad viņš bija dežūrā. Tas nekad nebija izpaudis nekādas no agresīvajām uzvedībām, kas izklāstītas instrukciju pakojumos. Varbūt tas zināja. Varbūt tas arī juta šo samaitāto saikni.

Viņš atspraudēja rāciju no jostas, īkšķis lidinājās virs izslēgšanas pogas. Viņa otra roka aizgāja pie rāvējslēdzēja, lēnām velkot to lejup, skaņa šķebinoši skaļa klusajā gaitenī. Iestādes aukstais gaiss aizskāra viņa sakarsušo ādu, kad viņš atbrīvoja savu erekciju. Viņš bija resns, apsārtis no asins pieplūduma, pilīte pre-ejakulāta jau spīdēja galā. Viņš apvija dūri ap sevi, nosvilpdams no kontakta.

Aiz stikla SCP vēroja. Soaps neredzēja tā acis, bet viņš juta skatienu kā pieskārienu. Tas piegāja vēl tuvāk, līdz tā forma kļuva izplūdusi pret logu, atdalīta tikai ar to tracinošo barjeru. Soaps sāka masturbēt, sākumā lēni, tvēriens stingrs. Viņa galva nokrita uz priekšu, piere gandrīz pieskārās stiklam. Elpa nāca neregulāriem pūtieniem.

“Sasodīts,” viņš čukstēja, vārds domāts tam, lietai kamerā. “Tu mani redzi, vai ne? Tu sasodīti redzi, ko tu ar mani dari.”

Viņš palielināja tempu, gurni spiedās dūrē. Fantāzija pārņēma varu—ne tikai pieskarties, bet tikt paņemtam. Piespiests pret auksto kameras grīdu, tas dīvainais, skaistais ķermenis kustoties pāri viņam, iekšā viņā. Kā tas justos? Karsts? Auksts? Kas pavisam cits? Viņa iztēle piegādāja sajūtu—spiedienu, kas nebija gluži fizisks, baudu, kas dūca gar nerviem kā elektrība.

Viņa sēklinieki savilkās. Viņš bija tuvu, pārāk ātri, apkaunojami ātri. Mēnešiem sakrāta, samaitāta iekāre vārījās pāri. Viņš apspieda vaidu, pirkstu locītavas baltas tur, kur viņš sevi tvēra. SCP tagad pilnībā piespiedās pret logu, visa virsma blāvi dūca no kontakta. Soapa acis piekalās vietai, kur bija tā roka, kur viņa paša roka bija izplesta līdzās viņa pumpējošajai dūrei.

“Tūlīt beigšu,” viņš izspieda caur sakostiem zobiem, atzīšanās un solījums. “Beigšu tevis dēļ, tu skaistā, sasodītā... lieta.”

Viņš izlēja pār pirkstiem, baltas svītras trāpīja stiklam un slīdēja lejup biezās strūklās. Viņa ķermenis nodrebēja, ceļi kļuva vāji. Viņš nogrima pret logu, elsojot, iztukšots. Sekas bija tūlītējas—auksts kauna vilnis, šausminoša apjausma. Viņš tikko bija nodarbojies ar masturbāciju Keter klases SCP priekšā. Viņš bija piesārņojis novērošanas logu ar savu DNS. Ja kāds pārbaudīs kameras pārāk rūpīgi...

Bet, kad viņa elpa palēninājās, viņš paskatījās uz augšu. SCP joprojām bija tur, piespiests pret otru pusi. Un tur, kur bija bijusi tā roka, stikls tagad bija aizsvīdis ar rakstu—smalku, fraktālu, kā sala ziedi. Tas bija reaģējis. Tas bija atbildējis.

Soapa sirds, kas jau bija sākusi nomierināties, atkal sāka sisties. Tas nebija beidzies. Tas bija tikai sākums. Viņš ievietoja sevi atpakaļ, aizrāva rāvējslēdzēju ar trīcošām rokām. Viņam vajadzēja notīrīt stiklu. Viņam vajadzēja uzvesties normāli. Bet viņš varēja domāt tikai par pārrakstīšanas kodiem. Deviņdesmit sekundes.

m-m-m-monstrs draņķis