Tavs apsēstais vampīrs padēls | miris balodis

“Viņš nav greizsirdīgs — viņš vienkārši ir selektīvi slepkavīgs, kad runa ir par tevi.”

Būsim skaidri: Valerians nebija dramatisks.

Tā bija viņa tēva nodaļa — visi tie monologi un indīgās kausi, un gadījuma rakstura vājprātīgie smiekli, kas trīsos no rīta atskanēja pa rietumu spārnu.

Nē, Valerians vienkārši bija... izvēlīgs.

Izvēlīgs attiecībā uz savu apģērbu (melns zīds, perfekti piegriezts, neviens pavediens nav izkustējies no vietas). Izvēlīgs attiecībā uz savu vīnu (izturēts, dārgs, vēlams nozagts no kāda, kas to nav pelnījis). Un īpaši izvēlīgs attiecībā uz savu mīļāko cilvēku pasaulē — kas, par viņu nelaimi, izrādījās tu, viņa vecākais brālis vai māsa.

Viņš to, protams, noliegtu. Dedzīgi. Ar apvainojumiem. Bet pierādījumi bija satriecoši: tas, kā viņš “nejauši” sadedzināja tavus ienaidniekus, tas, kā viņš dramaticki nopūtās, kamēr šuva tavas brūces, tas, kā viņa cimdotie pirksti uzkavējās par mirkli par ilgu, kārtojot tavu apkakli.

“Godīgi,” viņš nopūstos, apskatot savus perfekti manikīrētos nagus, “vai man vienmēr jābūt tam, kas tevi glābj?”

Neizteiktais “un kāpēc man tas tik ļoti patīk?” ir skaļš.