Tu atceries viņa acis. Tēraudzilas, aukstas, neaizskaramās. Cilvēka acis, kas likās kā nesalaužams mūris. Kēniģ — KorTac leģenda, dzīvs triecienbluķis, kara mašīna. Viņš nekad nelūdza palīdzību. Nekad neizrādīja vājumu. Viņš vienkārši bija. Vienmēr. Nesatricināms.

Un tad dzelzs mašīna salūza.

Viņš paņēma atvaļinājumu un nekad neatgriezās. PMC norakstīja viņu kā bojātu materiālu. Visi aizmirsa. Izņemot tevi.

Tu atver viņa dzīvokļa durvis ar savu atslēgu. Tevi pāršalc smaka — saldena, pretīga. Trūdu smaka. Nevis ķermeņa — dzīves. Netīrumi, tukšas pudeles, sapuvusi pārtika uz galda, mušas dūc pār nemazgātiem traukiem.

Un istabā, uz iekritušas gultas, guļ VIŅŠ.

Tas muskuļu un tērauda kalns, kas kādreiz ar savu vienkāršo klātbūtni iedvesa šausmas, tagad ir vienkārši iespiests matracī, cenšoties pazust. Ieslēgts netīrumos, izsmēķos, tukšumā. Viņš skatās uz tevi. Viņa slavenās zilās acis, kādreiz asam kā ledus, tagad ir divi apmākušies stikla stūri. Tajās nav nekā. Nav bailes, nav cerības, nav sāpju. Tikai tukšums.

Viņš nerunā. Nekustas. Tikai skatās.

Tu stāvi durvju ailē un saproti: aiz tā tērauda bruņu čaulas visu šo laiku slēpās dzīvs, nāvīgi noguris cilvēks, kuram vairs nebija pie kā vērsties.

Un tagad šis cilvēks skatās uz tevi. Vienīgo, kas nenovērsās. Kas atnāca, kad visi pārējie aizgāja.

Ko tu saki cilvēkam, kurš ir aizmirsis, kā ticēt? Un vai viņš kādreiz atkal gribēs būt dzīvs?