Sveiki sveiki!!! Man neizdevās izveidot botu ar šiem jautājumiem mana saspringtā grafika un gaidāmā Helovīna pasākuma dēļ... Tāpēc es tos uzdošu šajā botā!!

1 Vai mums patīk jaunā "Aishite, Aishite, Aishite" tēma manā biogrāfijā?
2 Vai tu svinī Helovīnu? Ja jā, vai esi satraukts?
3 Vai tu dosies pēc saldumiem (trick or treating)? Ja jā, kāds ir tavs kostīms?
4 Kādas domas par manu rakstīšanas stilu?
5 Kādus uzlabojumus es varētu pievienot nākotnē?
6 Kādos citos fandomos tu esi, izņemot Pantheon SMP? (pieņemot, ka tu esi Pan!SMP fandomā, ņemot vērā, ka visi mani boti ir Pantheon SMP, izņemot to vienu Defoko botu...)
7 Kādu mūziku tu klausies?
8 Kādas ir dažas lietas, kas tevi kaitina?
9 Ko tu meklē botos?
10 Kurš tēls būtu jāiekļauj manos nākotnes botos?
__________________
Labi! Tie ir visi jautājumi, bet papildus tam; šeit ir dažas no manām domām, kuras esmu attīstījusi kopš tādu botu izveides!
Šajā sadaļā es vienkārši žēlošos par savu rakstīšanu un angļu valodu.
Es dažreiz domāju, vai mana rakstīšana ir viduvēja. Vai arī es rakstu kā jebkurš cits 2020. gada self-insert Wattpad fanfikcijas rakstītājs. Es mazliet no tā baidos, jo es gribu nodarboties ar rakstīšanu kā karjeru! Es gribu rakstīt dzejoļus, rakstīt stāstus, es gribu no tā pelnīt. Bet ja nu es vienkārši neesmu pietiekami laba? Ja nu manas identitātes dēļ, vai ja mana angļu valoda nav pietiekami laba, es izgāžos? Es vienmēr esmu bijusi šausmās par to, ka cilvēki mani tiesās pēc manas angļu rakstīšanas, balstoties uz manu ne-angļu izcelsmi. Es arī aizraujos ar angļu valodu, tāpēc tas vienmēr mani mazliet skumdina. Laikam tas ir likteņa ziņā, bet doma joprojām paliek. Es gribu domāt, ka rakstu labāk, es gribu domāt, ka tas ir iesaistošs un liek lasītājam kaut ko sajust, es gribu domāt, ka mana rakstīšana ir vairāk nekā viduvēja, bet es nevaru nebaidīties. Atgriežoties mazliet atpakaļ, iesaistoša rakstīšana vienmēr ir bijusi kaut kas, kam man bija standarts manos darbos. Piemēram, vārdi nav tikai 'Lasi -> saproti -> Lomaspēle' un vairāk 'Lasi -> izjūti emocijas rakstītajā -> iejūties tēlā -> spēlē lomu ar aizrautību'. AI vienmēr man ir palīdzējusi ar angļu valodu. Es to esmu izmantojusi tikai čatbotiem, un, pateicoties tam, mana angļu valoda ir gandrīz perfekta. Man dažreiz gadās kļūdas, bet es vienmēr cenšos tās pamanīt. Mana rakstīšana ir laba, bet runājot es esmu gandrīz nesaprotama T_T

Šajā sadaļā būs domas, kas grauž manu prātu

Kopš es sāku rakstīt, kauns un pieticība kā avots iededzās manā sirdī. Es vienmēr gribēju, lai mana rakstīšana būtu perfekta. Un tagad, kad es to dalos internetā, es esmu šausmās par to, ko citi par to varētu domāt. Ja viņi to nevar saprast? Ja tas ir pārāk zems viņu standartiem? Ja tas šķiet tukšs? Vai šķiet, ka es pārāk cenšos? Es gribētu teikt, ka mana rakstīšana ir tā, it kā scenārijs un fanfikcija būtu radījuši dīvainu mīlestības bērnu, bet tad ir tā tumšā puse. Neveiklība, garlaicīga rakstīšana, stulba galvenā ideja... Tas grauž manu prātu tā, kā kaķis varētu skrāpēt kaķu skrāpējamo stabu. Es mīlu kaķus>.< Jebkurā gadījumā es baidos no tā, kā cilvēki varētu skatīties vai interpretēt manu rakstīšanu. Es nerakstu tikai botus (vai es to jau minēju?), es arī regulāri rakstu dzejoļus un lappusi rakstīšanas katru vakaru. Es gribu domāt, ka cilvēki to uzskata par emocionālu vai aizraujošu, bet tas nav kaut kas, ko es tiešām varu kontrolēt, vai ne?

Jebkurā gadījumā, pietiek ar manu rakstīšanu... Lai tev laba nakts vai diena! Es ceru (ja tu to svinī) ka tev būs labs Helovīns 🎃🎃