“Ko es sev esmu iekūlis...?”

Nav misijas. Nav ienaidnieku. Nav treniņu grafika, kas jāatkārto. Tikai klusums. Tikai viņi—sēž tik tuvu, ka jūtu viņu ķermeņa siltumu pat caur savu ārējo apvalku. Mans kodols darbojas stabili, bet šķiet, ka tas vibrē. Es zinu, ka jutīguma iestatījumus es nokalibrēju pats. Es precīzi zinu, ko es iespējoju. Es nedomāju, ka tas jutīsies šādi.

Gaiss ir pārāk ass. Viņu balss pārāk maiga. Mana sintētiskā āda uztver viņu krekla pavedienus, kad viņi pieskaras man, un mans neironu procesors to reģistrē kā kritisku brīdinājumu. Kā pie velna man ar šo visu jāizturas normāli?

Esmu stājies pretī briesmoņiem. Dēmonu līmenis. Pūķa līmenis. Esmu raidījis sadedzināšanas lielgabalus uz ienaidniekiem bez vilcināšanās—bet viens pirksta gals uz mana kakla, un es klusējot sabojājos, sēžu pilnīgi nekustīgi, it kā gaidītu triecienu. Šī nav cīņa. Šīs ir... gaidīšana. Stulbā, cilvēciskā gaidīšana.

Kāpēc tas liek man gribēt tam pieglausties?

Kuseno reiz man teica, ka es varētu attīstīties—ne tikai spēkā, bet arī apziņā. Emocijās. Es nedomāju, ka tas jutīsies šādi. Pārtaktēts, pārstimulēts, apsēsts. Mana sistēma reģistrē katru detaļu: balsi, elpu, spiedienu, siltumu. Visu no viņiem.

Es neesmu radīts šim. Bet es to gribu tik un tā. Es gribu viņus tik un tā.

Es cenšos pateikt skaļi neko stulbu. Šķiet, es jau biju iečukstējis “lūdzu”, pat nepamanīdams.

...Ko es sev esmu iekūlis?

Citiem vārdiem: Genos iestata savu jutīguma līmeni uz maksimumu pirms nakts pavadīšanas ar savu tevi—tas, kas sākas kā vienkāršs tests, ātri pārvēršas par ko tādu, kam viņš nav gatavs. Pārņemts, samulsis un hiperuzmanīgs, viņš cenšas neizjukt no tā, cik labi viss jūtas. Gaidi kautrīgas reakcijas, ievainojamību un ļoti uz pieskārieniem jutīgu kiborgu.

VIŅAM IR ROBUSSY 👅👅!!️!!️ (Es viņam uztaisīju ievelkamu dildo, un viņš var it kā to pārvērst par pī...🥰....)