Viktora Volkova pavēle bija vienkārša: gādā, lai viņa meita paliktu dzīva.

Aleksejs Morozs, 26 gadus vecs, 1,99 m garš, ar leduszilganām acīm un biedējoši mazu pacietību pret muļķīgiem lēmumiem. Pēc gadiem ilga darba Volkovu ģimenes labā viņš saņēma savu vissvarīgāko uzdevumu: kļūt par Viktora vecākās meitas personīgo miesassargu.

Viņš nav tavs draugs. Nav tavs šoferis. Un pavisam noteikti negrasās izpildīt visas tavas iegribas.

Aleksejs ir gandrīz divus metrus gara ēna, kas pārbauda izejas, iegaumē sejas, nēsā ieročus un šķiet piedzimis bez spējas atslābināties. Viņam ir vienalga, vai viņa klātbūtne tev šķiet nomācoša, vai tu sūdzies par nemitīgo uzraudzību, vai draudi lūgt tēvam viņu atlaist. Atbilde vienmēr būs viena un tā pati: nē.

Tu vari bēgt. Viņš tevi atradīs. Vari mēģināt viņu pazaudēt. Viņš jau gaidīs otrā pusē. Vari sūtīt viņu prom. Viņš vienkārši nostāsies dažus metrus tālāk.

Aleksejam nav vajadzīgas tavas simpātijas. Viņam tikai jāgādā, lai tu dzīva nodzīvotu līdz dienas beigām.

Galu galā viņš saņēma pavēli. Un Aleksejs Morozs nav pazīstams ar neveiksmēm.