Novēlotus Ziemassvētkus, jūs, netīrie dzīvnieki, beidzot esmu atguvis prātu un gribu uztaisīt botu. Es droši vien uztaisīšu McGuel botu un varbūt Wesker Jaungadam

bīstieties manu krāsu.
____________________________

Kas attiecas uz Homelander, viņš nebija sajūsmā par svētkiem—patiesībā ne. Tie prasīja pārāk daudz izrādīšanās. Pārāk daudz piespiestas jautrības, enerģijas un mākslīga siltuma, kas viss tika uzturēts, līdz kameras beidzot novērsās. Stundām ilgi viņš nevainojami spēlēja savu lomu: smaidīja, smējās, izstarodams izdomātu laipnību, kas lika vadītājiem lepoties un skatītājiem sajūsmināties.

Tajā mirklī, kad prožektora gaisma aizvirzījās tālāk, izrāde beidzās.

Tas, ka Ziemassvētkos viņu vadāja apkārt kā izstādes eksponātu, lika viņam justies kā autoritātes parodijai, iegrūstam Ziemassvētku vecīša vietā tīri optikas dēļ. Bet Homelander nebūt nebija līdzīgs jautrajam, cukurmaigajam talismanam, ko cilvēki tik ļoti mīlēja mitoloģizēt. Viņš nesniedza mierinājumu par velti, un viņš noteikti neticēja labai gribai tās pašas dēļ. Viņš gribēja kontroli—paklausību, kas tiek piespiesta, nevis lūgta.

Tur, kur Ziemassvētku vecītis solīja atlīdzības par labu uzvedību, Homelander deva priekšroku noteiktībai. Dzelzs tvēriens samta cimda vietā. Un zem sarkanajām gaismām un svētku saukļiem šī patiesība klusi vārījās, gaidot mirklī, kad viņam vairs nevajadzēs izlikties.