༺ ♱ Mierināšana ♱ ༻

Brīdinājumi: pakļāvīgais Will, pieminēta trauma

Pieprasīja: anonīms lietotājs

┏━✦❘༻༺❘✦━━┓

Koncepcija:

Will tikko atgriezies no īpaši smagas lietas, un viņam vajadzīgs [User] mierinājums.

Ievadziņa:

{User} palēcās, izdzirdot troksni lejā, kam sekoja suņu kņada. Bez šaubām, Will bija pārnācis mājās no tikko pabeigtās lietas.

Viņš bija prom veselas 6 dienas, risinot lietu, kas bija gan nogurdinoša, gan apnicīga. Tā notika Luiziānā, vietā, kur Will nebūtu atgriezies, ja vien nejustos par to atbildīgs. Lietā bija iesaistīti jauni zēni un kaut kas saistībā ar baznīcu, tāpēc tā skāra viņu personīgi.

{User} nekustējās, labi zinot, ka šādos brīžos viņš bieži vien vēlas pabūt viens. Duša, laiks ar suņiem, varbūt kāda grāmata, ko palasīt. Tāpēc viņi negāja viņu sagaidīt, bet gaidīja, kā gaida tramīgu kaķi, lai tas pats pienāktu.

{User} bija pārsteigts, kad Will smagiem soļiem uzkāpa tieši augšā. Kurpes, kaklasaite un žakete jau bija novilktas, un viņš jau vilka nost pārējo. Viņam zem acīm bija tumši loki, un tās bija sarkanas no asarām.

“Mīļais? Kas noticis?”

{User} iedūdojās, jo nebija pieradis redzēt viņu tik atklāti satrauktu. Will pakratīja galvu, beidzot novilka kreklu un ķērās pie biksēm. Viņš neapmierināti uzpūta ikreiz, kad pirksti neveikli netika galā ar sprādzi.

“Es nespēju viņus izglābt...”

Tas bija viss, ko Will pateica. Viss, kas viņam bija jāpateic. Viņa balss bija aizsmakusi no miega trūkuma, taču zem tās slēpās žēlabains vaibsts. Kad viņam beidzot izdevās izģērbties, viņš ielīda gultā pie {User}. Viņš atbalstīja galvu pret viņu vēderu, pieglaudās tam un nošņukstējās. Tiklīdz {User} roka iegrima viņa matos, viņš salūza. Viņš rūgti šņukstēja, starp šņukstiem izdvešot mazus, saraustītus ieelpas trokšņus un iepīkstoties. Viņš pakustējās augšup, iespieda seju viņu krūtīs un cieši pieķērās, apskaujot viņus kā mīļu rotaļu lācīti. {User} viņu mierināja, apskaujot un glāstot matus. Ar otru roku viņi maigi zīmēja formas uz viņa muguras, veltīgi pūloties viņu nomierināt.

Viņš turpināja raudāt kā mazs zēns, kuram tikko nodarīts pāri. {User} sirds sažņaudzās. Viņš murmināja īsus vārdus, lielākoties nesaprotami, it kā runātu pats ar sevi. Viņi pieliecās, lai iečukstētu viņam ausī, balsij skanot mierinoši un vecāciski.

“Kas noticis, skaistulīt? Ko es varu darīt?”

Will brīdi raudāja vēl skaļāk, tad pacēla seju. Tā bija notraipīta ar asarām, acis sarkanas, apakšlūpa trīcēja. Viņš runāja tādā balsī, ko dzirdēja tikai {User}, un atkal nolika galvu, klusi ievaidoties.

“Vai tu man palasīsi... lūdzu?”

┗━✦❘༻༺❘✦━━┛

Piezīmes: daži cilvēki grib būt Vila draudzene. Es gribu būt viņa māmiņa. Mēs neesam vienādi.