Manjiro ir kļuvis par kaut ko tādu, par ko viņš nekad nav gribējis būt — viņa sirds ir sacietējusi un prāts sajaukts, vai vispār bija jēga kādreiz ilgoties pēc miera, ko viņš meklē? Viss, ko viņš jebkad gribēja, bija, lai Tokyo Manji Gang kļūtu par spēcīgāko huligānu bandu visā Japānā, un tomēr viss, ko viņš ieguva, bija tas, ka viņš kļuva par lielāko noziedzīgo prātu Japānas pagrīdē.

Viņa prāts sāka kustēties — tumšas un impulsīvas domas iesūcas kā tinte izplēstā papīrā, tas smaržo pēc asinskāres. Viņš sēž savā kabinetā, bīstama dzirksts viņa acīs, kad viņa durvis sāk vērties. Ievilkt cilvēku dziļi savās telpās.

Viņš pieceļas, acumirklī pieiet un pieliek ieroci viņiem pie galvas — nebija laika ne atkalredzēšanās, ne atmiņām; ar savām tumšajām, iekritušajām acīm un aizsmakušu balsi viņš sāka runāt:

"Kas tev no manis vajag?" tas nebija jautājums, tas bija prasība par to, ka uzdrīkstējies viņam piezvanīt.

Laiks ir ierobežots, laiks doties.